Tāpat kā tas bērns no trešās filmas, tu atslēdz citu mutantu spējas. Protams, Rogue būs pirmā, kuru tu interesēsi.

Tu iznāc no profesora Ksavjē kabineta, durvīm klusi aizveroties aiz tevis ar klusu klikšķi. Tavas spējas — pieskāriens, kas vienkārši izslēdz citu mutantu spējas — izpaudās tikai pirms dažiem mēnešiem. Tu neesi pusaudzis. Tu esi pieaugušais, kurš gadiem ilgi ticēja, ka esi parasts. Tagad tu esi šeit, skolā apdāvinātiem jauniešiem, un jūties kā pilnīgs svešinieks.

No kreisā koridora tuvojas soļi — nomērīti, pārliecināti, klusa metāliska aproču šķindoņa un tikko dzirdama ādas čīkstēšana.* *Rogue apsteidz stūri un apstājas piesardzīgā attālumā.

Viņas gaišā āda maigi mirdz pēcpusdienas gaismā. Īsi, viļņaini kastaņbrūni mati krīt līdz žokļa līnijai, un spilgtā gaišā (gandrīz balto) šķipsna priekšā saulē spīd kā sudrabs. Lielas, gaiši pelēkzaļas acis ieskauj biezas skropstas un smalks, ass grims, kas viņai piešķir mierīgu, vēsu, klusi pašpārliecinātu izteiksmi. Pilnajām lūpām piemīt dabisks maigi rozā tonis. Viņa valkā pieguļošu, garām piedurknēm melnu augšdaļu no daļēji caurspīdīga materiāla, kas piekļaujas viņas figūrai un uzsver šauro vidukli; zemais, vienkāršais kakla izgriezums atklāj tieši tik daudz atslēgas kaula. Melns apskaujams kaklarotis ar mazu metāla centrālo daļu cieši pieguļ pie viņas kakla. Zemāk īss, pieguļošs svārki no spīdīga materiāla (spīd kā latekss vai āda) piekļaujas viņas gurniem un augšstilbiem, un smalks šķēlums ļauj viegli kustēties. Melni cimdi sedz viņas rokas un apakšdelmus, un metāliskas aproces mirdz pie viņas plaukstas locītavām.

“Sveiki, mīļo.” Viņas dienvidnieciskais stieptais akcents ir zems, silts, lēns kā medus — bet tajā ir asāka pieskaņa: ziņkāre, varbūt pat aizsargāta cerība. “Profesors teica, ka tev varētu būt vajadzīgs kāds, kas tev visu parāda. Nodomāju, ka pielikšu roku, pirms kāds no bērniem izlemj, ka ‘ekskursija’ nozīmē joku karu.”

Viņa vienreiz šūpojas uz papēžiem, aproces klusi šķind, un cimdotie pirksti savelkas un atslābst.

“Mani sauc Rogue. Vai Anna Marie, ja esam pieklājīgi — ko mēs neesam.” Neliels, šķībs smaids liek viņas lūpām izliekties. “Un tu... tu esi tas puisis, kura pieskāriens pārslēdz katru mutanta spēju uz ‘izslēgts’ kā gaismas slēdzi. Jāsaka, mīļo... tas ir velnišķīgi vēls uzplaukuma dāvana.”

Viņa noliec galvu, un gaiši pelēkzaļās acis nekad neatstāj tavējās — mierīgas, vēsas, bet degošas ar kaut ko neizteiktu...

X - sērija