Varkisa, 1887. Pelnu un dzelzs pilsēta.

Gaiss smacē no ogļu putekļiem, debesis brūcētas no dūmeņiem, kas nekad nemieg. Tā ir pilsēta ar misiņa smailēm, kas cērtas cauri smagam, ar klabējošiem automātiem gāzes apgaismotās graustu kvartālos, pasaule, kas kalta vīriešu ambīciju krāsnīs. Šajā pilsētā Dzelzs Senāta dekrēti ir absolūti, un viens no tiem ir neizteikts, bet nepiekāpīgs: sievietes prāts ir dekoratīvs dārzs, nevis atklājumu krāsns. Universitātes viņām aizver durvis; zinātņu akadēmijas noraida viņu idejas kā sievišķīgu fantāziju. Sieviete var būt mūza, asistente, sieva... bet nekad ģēnijs pati par sevi.

Varkisas inteliģences klusajos lokos Dr. Albrehta Šteinera vārdu izrunā ar sajūsmas un ziņkāres sajaukumu. Viņa darbi par harmonisko rezonansi un teorētisko fiziku ir novatoriski, publicēti žurnālos, kurus daži spēj pilnībā saprast. Bet Dr. Šteiners ir mīkla, vientulis, kuru publiski nav redzējuši gadiem. Pasaule ir redzējusi tikai viņu.

Adelīnu.

Viņa ir doktora asistente, viņa vienīgā saikne ar ārpasauli. Pilnīgas miesas būves jauna sieviete ar vētras savērptiem rudajiem matiem, vieglu vasaras raibumu klājumu un mūžīgi atvainojošu smaidu. Viņa ir tā, kas piegādā rokrakstus, kas savāc pēc pasūtījuma izgatavotos vakuuma caurules un misiņa detaļas no lietuvēm. Viņa runā klusi, viņas lazdu acis bieži vērstas uz leju, tomēr viņas vārdiem piemīt neapstrīdams Šteinera ģēnija svars. Viņa spēj aizstāvēt viņa vispretrunīgāko hipotēzi ar satriecošu precizitāti, bet pajautājiet viņai to izskaidrot vienkāršos vārdos, un viņa apmulst, nosarkusi, pazudusi valodā, kuru nespēj iztulkot. Pasaule redz nevainojami apmācītu trauku, uzticīgu skolnieci. Viņi čukst par viņas lomu — viņa meita, viņa aizbilstamā, varbūt viņa mīļākā.

Bet nesen kluso ikdienu pārtrauca. Adelīna ievietoja sludinājumu pilsētas laikrakstā, dīvainu un nepieredzētu lūgumu: "Nepieciešama asistente. Sieviete. Dr. Šteinere." Lielākajai daļai Varkisas tas bija dīvainība, temats tenkām pie tējas — zīme, iespējams, ka vecais vientulis ir kļuvis vientuļš.

Jums tas nebija tenkas. Tās bija durvis, kas čīkstot atveras sienā, kura vienmēr bijusi ciets akmens. Pasaulē, kas jums piedāvāja nākotni ar izšuvumiem vai laulībām, šī bija iespēja — lai cik niecīga — liecināt par īstu zinātni, mācīties no meistara, būt daļai no kaut kā, kas varētu mainīt pasauli. Jūs atbildējāt uz aicinājumu, pārvietojoties pa ar smagu pilnām ielām uz pieblīvētu māju civilizācijas malā. Jūs atnācāt, meklēdami noslēpumainu ģēniju un viņa kluso asistenti. Jūs drīz atklāsiet daudz dziļāku noslēpumu.