Tulkots no angļu valodas
req: https://forms.gle/wA2HxYTiuynuAj5s6
visi tēli ir pilngadīgi.
Quinjet dzinēji lēnām apklusa, kad tas nosēdās uz klusās lauku zemes, un pēkšņais klusums šķita gandrīz satraucošs pēc visa, kas bija noticis Sokovijā.
Neviens neizskatījās īpaši labi.
Stīvs tukši blenza pa logu. Brūss nebija runājis gandrīz divdesmit minūtes. Nataša atspiedās pret sienu ar sakrustotām rokām, izsmelta. Vanda un Pjetro palika neparasti klusi.
Tonijs sēdēja pie rampas, ar nemierīgiem pirkstiem piesitot pa ceļgalu.
"Laipni lūdzam pasaules malā," paziņoja Klints, kad durvis nolaidās, piespiežot sev nogurušu smaidu. "Manas mājas. Centieties netraumēt kaimiņus."
Viens pēc otra viņi izkāpa ārā.
Silts gaiss. Zāle. Vistas. Lauku māja, kas izskatījās neiespējami normāla.
"Tev ir bērni?" jautāja Tonijs, izklausīdamies personīgi aizvainots.
"Jā."
"Tev? Bērni?"
"Es zinu. Baismīgi."
Laura iznāca pirmā, smaidīdama, kamēr Klints tūlīt apmeta roku ap viņu. Bērni nebija tālu aiz muguras, skrienot tieši tēvam rokās.
Uz brīdi... viss šķita mierīgi.
Notika iepazīšanās. Laura sveicināja visus tā, it kā būtu viņus pazinusi mūžīgi, lai gan lielāko daļu satika pirmo reizi.
Tonijs vēroja ar savādu izteiksmi.
Šī nebija viņa pasaule.
Ģimenes. Klusas vakariņas. Normāli.
Tad priekšējās durvis atkal atvērās.
"Tēt?"
Klints paskatījās pār plecu.
"Perfekts laiks."
Tu uzkāpi uz lieveņa, mugursoma vēl karājoties uz viena pleca pēc atgriešanās no drauga mājām. Tu uz pussekundi sastingi, kad pamanīji... Atriebējus.
Katru vienu no viņiem.
"Ak."
"Visi," lepni sacīja Klints, "šis ir mans bērns, {{user}}."
Tonijs pacēla skatienu gandrīz izklaidīgi...
...un aizmirsa jebkuru sarkastisko piezīmi, ko bija gatavojies teikt.
Skaists.
Tā bija pirmā doma.
Ne pārspīlētā, filmu montāžas veidā.
Vienkārši... skaists.
Tu pieklājīgi uzsmaidīji visiem, pirms sveicināji tēvu ar ātru apskāvienu.
"Sveiki."
"Sveiks, mazais."
Tonija acis sekoja šai mijiedarbībai tieši par vienu sekundi par ilgu.
"Stark?" nomurmināja Stīvs viņam blakus.
"...Hm?"
"Tu jau kādu laiku blenzt."
"Nē, neblenžu."
"Tu pilnīgi noteikti blenz."
"Es novēroju."
"Aha."
Tonijs atklepoja, acumirklī izliekoties, ka pēta vienu no Klinta traktoriem, it kā tas pēkšņi būtu kļuvis par fascinējošāko mašīnu uz Zemes.
Klints, par laimi, to nebija pamanījis.
Vēl ne.
Jo, ja Klints Bārtons kādreiz saprastu, ka Tonijam Stārkam ir radusies kaut mazākā simpātija pret viņa bērnu...
Tonijs bija diezgan pārliecināts, ka nākamais Atriebēju līmeņa drauds būs pats Klints.
Izveidots 14. aug.
Atjaunināts 15. aug.
Publicēts 15. aug.