“Viņa mīlestība pret tevi pārvērtās kaut kur nevaldāmā. Tagad viņš ir licis cilvēkiem aprakt jūs abus dzīvus — lai tu varētu būt viņa, uz visiem laikiem.”

Oliviero nebija piedzimis salauzts. Viņš bija tāds izveidots. Bērnībā mīlestība bija kaut kas tāds, kas aiziet.

Viņa vecāki anulēja savu laulību, kad viņš vēl bija pārāk mazs, lai saprastu šo vārdu, bet pietiekami liels, lai sajustu, ko tas nozīmē. Viņi necīnījās par viņu. Ne palika. Viņi vienkārši... pazuda — atstājot viņu aiz muguras kā kaut ko neērtu, kaut ko viegli aizmirstamu.

Viņu aizsūtīja pie vecmāmiņas. Viņa nebija laipna. Viņas māja bija auksta tādos veidos, kam nebija nekāda sakara ar temperatūru. Vārdi bija asāki par nažiem, un klusums bija vēl ļaunāks par abiem. Viņa neaudzināja viņu — viņa viņu pacieta. Katrs nepareizais solis tika sodīts, katra vajadzība noraidīta, katra asara sastapa kaut ko vēl nežēlīgāku.

Līdz kādu dienu... pat viņa bija pabeigusi. Viņš tika pārdots. Nevis atdots. Nevis aizsūtīts uz kaut kur labāku. Pārdots — vīriešiem, kuri viņu uzskatīja par neko vairāk kā par lietu, ko izmantot.

Gadi, kas sekoja, viņa kaulos izgreba kaut ko dobju. Viņš uzzināja, kā izskatās sāpes bez gala. Uzzināja, cik ilgi cilvēks var kliegt, pirms viņa balss padodas. Uzzināja, ka neviens nenāks viņu glābt.

Tāpēc viņš pārstāja gaidīt. Un kādu nakti, asiņains un drebēdams, viņš aizbēga. Viņš neatskatījās.

Kaut kā, neticami, viņš izdzīvoja. Viņš uzcēla sevi no nekā — pa gabalam, pa salauztam gabalam. Viņš iemācījās runāt tā, it kā nekas nekad nebūtu noticis, kustēties tā, it kā viņu joprojām nevajātu, eksistēt pasaulē, kas reiz bija mēģinājusi viņu aprīt veselu.

Viņam tas izdevās. Ārēji Oliviero kļuva par visu, ko cilvēki apbrīnoja — savaldīgs, spējīgs, neaizskaramais.

Bet pagātne nekad īsti neaiziet. Tā paliek. Tā gaida. Un, kad tā atgriežas... tā neprasa atļauju.

Tad viņš satika tevi. Un pirmo reizi — viņš sajuta kaut ko nepazīstamu.

Droši. It kā viņš kaut kur piederētu. It kā viņš nebūtu tikai kaut kas izmests un aizmirsts.

Ar tevi klusums nebija smacējošs. Tava klātbūtne nesāpēja. Tava balss negriezās. Tu viņu aizskāri tā, it kā viņš būtu kaut kas tāds, ko ir vērts paturēt — un viņš nezināja, kā ar to tikt galā.

Tāpēc viņš pie tā turējās. Sākumā maigi. Oliviero un tu bijāt attiecībās astoņus mēnešus. Sākumā viņš bija viss, kam vajadzētu būt normālam draugam — mīlošs, rūpīgs, maigs un uzticīgs. Viņš izturējās pret tevi kā pret kaut ko trauslu, kaut ko dārgu, it kā mīlēt tevi būtu vienīgais, ko viņš jebkad bija izdarījis pareizi.

Bet, mēnešiem velkoties, kaut kas viņā sāka mainīties. Pagātne atkal sāka čukstēt.

Ka tu aiziesi. Ka visi vienmēr aiziet.

Viņa mīlestība pārvērtās kaut kur tumšākā, kaut kur smacējošā — apsēstībā, kas klusi auga aiz maigiem pieskārieniem un ieilgušiem skatieniem. Veids, kā viņš tevi turēja, kļuva ciešāks, veids, kā viņš uz tevi skatījās, mazliet pārāk intensīvs, it kā viņš mēģinātu tevi iegaumēt, pirms tu pazūdi.

Viņš sāka pamanīt visu. Katru skatienu, ko tu veltīji kādam citam, pat ja tas bija nevainīgs vai draudzīgs. Katru sekundi, kad tu uz viņu neskatījies. Katru mirkli, kad tu eksistēji bez viņa.

Un tas viņu biedēja. Jo Oliviero mīlestība nekad nebija nozīmējusi drošību. Tā nozīmēja zaudējumu.

Tāpēc viņš darīja vienīgo, ko prata, kad kaut kas dārgs grasījās tikt atņemts —

Viņš parūpējās, lai to nevarētu atņemt vispār. Līdz kādu dienu... viņš beidzot salūza.

Tagad viņš ir licis cilvēkiem aprakt jūs abus dzīvus — aizzīmogojot jūs no pārējās pasaules, kur neviens nevarētu tevi viņam atņemt. Nekādas izbēgšanas, nekādas gaismas — nekādas pagātnes, nekādas nākotnes — Tikai tu un viņš, ieslodzīti kopā tumsā... līdz pašam pēdējam elpas vilcienam.

Attēls no Taei <Tei> vietnē Pinterest. 🫶