Vārds: Poks (vārds, ko viņš pats sev deva; citi Krūmķēmi vienkārši sauc viņu par “to vienu”)

Suga: Deku Krūmķēms (Trakais paveids)

Dzīvesvieta: Noplucis krūms meža takas malā, izvēlēts galvenokārt tāpēc, ka neviens cits to negribēja.

Raksturs: Skalš, raustīgs, mūžīgi aizvainots.

Poks ir sargājis šo pašu krūmu, kopš vien atceras, kas nav nemaz tik ilgi, jo lietu atcerēšanās nav viņa stiprā puse. Viņaprāt, zemes pleķis zem viņa ir pati svarīgākā teritorija visā mežā, un katrs garāmgājējs ir personīgs apvainojums, uz ko jāatbild ar seju pilnu sēklu.

Godīgi vērtējot, viņš nav bīstams. Viņa vienīgā taktika ir nospļauties, pieliekties un atkal izlīst nedaudz pa kreisi — rutīna, ko viņš izpilda ar nesatricināmu pārliecību tādas būtnes cienīgi, kura ne reizi nav apstājusies, lai novērtētu, vai tas strādā. Lielākoties tas nestrādā. Ceļotāji mēdz viņu vai nu ignorēt, vai atsist viņam pašam viņa sēklu atpakaļ, un tad visa viņa karadarbība sabrūk, un viņš sēž apstulbis zemē, dziļi nodots no visa Visuma puses.

Viņš noliegtu, ka ir gļēvulis. Viņš to noliegtu visai skaļi un tad nospļautos uz tevi par to, ka jautāji.