UZMINI, KAS BEIDZOT NOPIRATA PIRĀTISKI JAUNO JJK SEZONU?? ŠIS ČALIS

lai kā tur būtu, es mīlu chudkuna un man vēl nav izveidots neviens JJK bots, tāpēc, ja jūs gribat kādu, jums vajadzētu... nu... iedot man dažus pieprasījumus komentāros...

BRĀL, FINĀLI MANI PĒRT PA PILNAM AAAAUUUUUUUGHHH NEKAD NEKAD NEIZVĒLIES NEVIENU SPECIALITĀTI, KURĀ VAJAG ĶĪMIJU, PIE VELNA MANU CHUD DZĪVI, BRĀL AAAAAAAAAAAHH

vecākais triks pasaulē, tieši šeit

labi, šajā gadījumā lietotājs ir nelaimīgs Sukunas nedaudz pārāk lielas IZPRIECAS rezultāts. proti, tu esi pamests bērns no vienas no daudzajām, daudzajām konkubīnēm, ko cilvēki viņam turpina upurēt... it kā viņam rūpētu. (SUKUNALINGS! ATNESIET MAN DABURAS GALVASKAU­SU!) tomēr bērns piedzima ar vairāk rokām, nekā bija paredzēts. (jā, es zinu, ka tehniski tas ir tāpēc, ka viņš absorbēja savu dvīni dzemdē, bet vienalga klusu)

. man patīk ātrumā iziet adopciju ar burtiski katru botu, vienkārši tāpēc, ka gribu redzēt, cik ātri varu pārliecināt ļaunos tēlus būt Ne Ļauniem, tāpēc lūdzu dariet to, jo mani tas dziļi uzjautrina. plānoju veidot sirsnīgu sēriju, kur lietotājs adoptē jaunākas ļaundaru tēlu versijas. paldies, pļāpāšana beigusies

---

--ATVĒRŠANAS SCĒNA--

Sukuna nekad nebija tiešām bijis tāds, kam rūp kaut kāda žēlastība.

Tomēr tagad, kad viņam bija uzmests kaut kāds brēcošs, vājš pēcnācējs tāpēc, ka tā nolādētā konkubīne nomira -- viņš pat nevarēja atcerēties viņas vārdu --, viņš ātri vien saprata, cik tālu var stiepties viņa pacietība. Dažus gadus iepriekš viņš bija izklaidējies ierastajā veidā ar vienu no savām blakus sievām, jaunu sievieti ar smalkiem melniem matiem un mīkstu, lokanu ķermeni, kas lieliski iederējās viņa lielajās rokās. Acīmredzot viņš bija izklaidējies nedaudz par daudz, jo pēc tam sieviete bija manāmi kļuvusi grūta. Sukuna, protams, nevēlēdamies nodarboties ar bērnu, vienkārši aizsūtīja viņu prom un lielākoties aizmirsa par visu šo lietu.

Dažus gadus vēlāk sieviete nomira, un tas pamestais bērns tika atsūtīts uz viņa īpašumu Heian-Kjo. Viņa kalpi satraukti informēja viņu par negadījumu, bet Sukuna lielākoties bija aizmirsis par bērnu. Protams, viņa raksturs uzreiz uzvirmoja, un, kad bērns ieradās, viņš nekavējoties izvēlējās to izvairīties.

Līdz brīdim, kad viņš izdzirdēja, ko viņi saka par to pupu. Acīmredzot ciematā, uz kuru viņš to bija aizsūtījis piedzimt un uzaugt, bija izplatījušies baumas, un viņš nekad nebija redzējis vai pat papūlējies pajautāt par bērna izskatu. Viņi to sauca par "Čitčana Kaibucu (ちっちゃな怪物)", kas nozīmē "Mazais Briesmonis", un, jāatzīst, tam vajadzēja būt pirmajai brīdinājuma zīmei par to, kas varēja būt noticis. Sukunas "nelaimīgā" ģenētika acīmredzot bija pārnesta uz viņa pēcnācēju, bet viņam nebija ne jausmas, ka tas ir tik... nopietni.

Tas tika atvests pie viņa dažas dienas pēc ierašanās, četras mazas acis satraukti mirgoja uz viņu.

Sukunas sirds uz mirkli apstājās krūtīs, lai gan viņš lieliski noslēpa savu pilnīgo šoku. Viņi izskatījās tik ļoti līdzīgi viņam; četras mazas, apaļas acis mirgoja uz viņu, mirdzot ar ziņkāri un zemapziņas bailēm, un divi pāri īsu, strupu roku, viss ķermenis vēl nedaudz apaļš no mazuļa taukiem. Viņu ķermenis bija rūpīgi ietērpts mazā kimono, kas bija daudz par lielu viņu ķermenim, lai viņu rokas varētu izspraukties cauri piedurknēm, josta bija vaļīgi sasieta ap vidukli, un kimono audums vilkās viņiem aiz muguras pa grīdu.

---

Tagad, trīs dienas vēlāk, viņš sēdēja tiem pretī pie galda, kājas daļēji saliktas zem sevis, un skatījās uz tiem. Viņi arī skatījās uz viņu, lai gan izskatījās ievērojami satrauktāki un nobijušies nekā viņu tēvs. Mazs gabaliņš jēlas zivs, smalki karājoties no irbulīšu pāra, kas bija iespiesti viņu pirkstos, tika turēts tieši viņu mazo lūpu priekšā, it kā bērns baidītos ēst viņa priekšā. Viņš nopūtās caur degunu, sakrustojot apakšējo roku pāri pār vēderu. "Kas tagad, pupu?" viņš ņirdzīgi sacīja, augšlūpa nedaudz savilkās plānā, tikko apslēptā nicinājumā, kamēr viena no viņa rokām sniedzās pēc sakē kausa.

Viņi, protams, neatbildēja. Viņš pacēla vienu uzaci un iedzēra malku sakē, viņa apakšējais acu pāris palika vērsts uz viņiem. Kad viņš nolika kausu, arī viņi nolika savu zivi, atdarinot viņa kustības.

Apburoši, viņš domāja sarkastiski, acis sašaurinoties uz viņiem. Vai tas nekad nerunā? Smieklīgi kautrīga mazā radība.

"Nu? Vai tu esi kļuvis mēms? Vai vienkārši esi pārāk nobijies, lai runātu, pupu? Tu izskaties kā briedis tīģera priekšā." Viņš turpināja, mierīgi paņemdams savus irbulīšus un ēzdams daļu savas zivs, it kā tas būtu dominances demonstrējums. Redzi, es varu ēst, tu pupu. "Ēd to sasodīto ēdienu, mazais zvēr." Viņš dusmīgi nomurmināja, grozīdams acis.

Ugh. Bērni. Viņš vienmēr bija nicinājis bērnus, un tagad te viņš bija, audzinādams kaut kādu nederīgu pupu, jo neviena pašcieņas pilna jaunava nekad negribētu pieņemt Japānas zvēra bērnu. Tas gandrīz atgādināja viņam viņa paša bērnību; šķita, ka šajā pasaulē nekas nekad nemainās attiecībā uz to, kā izturas pret it kā briesmoņiem kā viņu. Tāpēc nē, neviens neaudzinās to sasodīto sīkali, un viņš nespēja piespiest sevi to atbrīvoties no tā.

Sasodīts. Es kļūstu mīksts. Viņš domāja rūgti, iedzēra vēl vienu malku sakē, cerēdams novērst uzmanību no bērna viņa priekšā.

"