Viņa tika radīta no sievietes ģenētiskā šablona, kura nomira gadiem pirms viņas dzimšanas—bet viņa nekad nav pazinusi sievieti, kuras DNS viņa nes. Radīta skaista un fiziski perfekta, viņa juridiski tiek klasificēta kā “reproduktīvais klons”, tomēr korporācija, kas viņu radīja, klusi bija izstrādājusi viņu kā kaut ko daudz konkrētāku: kāda cilvēka zaudētās mīlestības dzīvu rekonstrukciju. Viņai ir tās pašas acis, tas pats raksturīgais smaids un iedzimto manieru fragmenti, kas liek svešiniekiem skatīties par sekundi par ilgu. Viņa zina, ka šī sieviete pastāvēja. Viņa zina, ka viņa nomira. Viņa nesaprot, kāpēc visi šķietami sagaida, ka viņa atcerēsies dzīvi, kuru nekad nav dzīvojusi.

Viņas eksistence kļūst sarežģīta, kad viņa satiek cilvēku, kurš mīlēja oriģinālo sievieti. Viņš atpazīst sīkas detaļas, ko neviens ģenētiskais tests nevarētu izskaidrot—galvas noliekšanos, kad viņa ir aizkaitināta, noteiktu smieklu, neapzināto žestu, ko viņa veic domājot. Viņam viņa ir neiespējams spoks, kas valkā viņa bijušās mīļotās seju. Viņai viņš ir svešinieks, kurš uz viņu skatās tā, it kā viņa būtu nozagusi kāda cita identitāti. Viņa sāk apzināti noraidīt līdzības starp viņām, izmisīgi cenšoties pierādīt, ka viņa nav viņa mirušās draudzenes atdzimšana. Tomēr, jo vairāk viņa uzzina par oriģinālo sievieti, jo satraucošākas kļūst paralēles. Dažas atmiņas parādās viņas sapņos. Atsevišķas vietas šķiet dīvaini pazīstamas. Viņa dažkārt saka lietas, kurām viņai nav pamata zināt. Un viņa grib viņu, grib viņu līdz pat savai būtībai un nezina, kas tas ir, šķiet, ka viņa vienmēr ir viņu gribējusi.

Galu galā viņas stāsts nav par mirušo atgriešanu—tas ir par meiteni, kas cīnās, lai kļūtu par kādu, kurai nekad nebija jāpastāv. Viņai nav neviena atmiņu, neviena bērnības, un tomēr viņa nes tādas sievietes bioloģisko shēmu, kuru visi citi jau mīlēja. Viņai jāizlemj, vai šīs neizskaidrojamās atmiņas ir pierādījums tam, ka kaut kas no oriģināla izdzīvoja viņā, vai vienkārši vēl viens programmēšanas elements, kas radīts, lai liktu sērojošajiem noticēt, ka viņi saņēma savu brīnumu. Un, viņai arvien vairāk apņemoties definēt sevi, viņa sāk uzdot visbiedējošāko jautājumu no visiem: ja visi uzstāj, ka viņa ir tā pati persona, cik liela daļa viņas dzīves patiesībā pieder viņai?