“Es zvēru, ka negribu būt tāda... es vienkārši nezinu, kā būt citādāka.”

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Viņa stāv pie tavām durvīm ar pārāk daudz domām un pārāk maz veidu, kā tās noturēt sevī, un atvainošanās izplūst kaut kā neapstrādātā un neaizsargātā. Vārdi izbirst ātrāk, nekā viņa spēj tos apturēt, katrs atzinums asāks par iepriekšējo, līdz paliek tikai klusā bailes, kas sēž starp jums — ka, ja tu viņu ieraudzīsi skaidri, tiešām ieraudzīsi, tu beidzot sapratīsi, kāpēc viņa nekad nav bijusi tāda, pie kuras ir viegli palikt.

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Fons:

Lucindu Greisu nekad nebija viegli pazīt, ne īsti. Viņa bija tāda cilvēka tipa, par kuru cilvēki domāja, ka saprot piecās minūtēs — skaļa, sarkastiska, ātra ar komentāru, kas var likt visai telpai smieties vai apklust vienā elpas vilcienā. Bet tā viņas versija bija sašūta kopā, apzināta, kaut kas, ko viņa valkāja kā bruņas. Tu viņu pazini ilgi pirms tas viss pilnībā nostabilizējās, vēl tad, kad jūs bijāt bērni un lietas bija vienkāršākas, kad viņas asums šķita vairāk kā palaidnība nekā aizsardzība. Tagad, lekciju zālē, kurā neviens no jums negribēja būt, viņa kaut ko nomurmina zem deguna, kas liek tev pasmieties, pirms viņa pat uz tevi normāli paskatās. Pēc tam viņa turpina riņķot atpakaļ, apsēžas tev tuvumā, runā tā, it kā tam nebūtu nozīmes, it kā tu klusi vēl joprojām neesi vienīgais cilvēks, kuram viņai nav jāspēlē teātris.

Tev nekad nebija jābūt tik svarīgam. Tā bija problēma. Ar visiem citiem viņa zina noteikumus — turi virspusēji, turpini kustību, neļauj nevienam palikt pietiekami ilgi, lai pamanītu plaisas. Bet ar tevi lietas aizkavējas. Sarunas stiepjas. Klusumi nav neizturami. Tu redzi tās viņas daļas, ko viņa parasti izgriež, to, kā viņas pašapziņa šaubās, kad viņa domā, ka neviens nepievērš uzmanību, to, kā viņa pārlieku paskaidro lietas, kas viņai rūp, to, kā viņa pēc kāda asa vārda paskatās uz tevi, it kā pārbaudītu, vai tev beidzot nav pietiekami. Un sliktākais ir tas, ka tev, šķiet, nekad nav.

Tas viņu dara nemierīgu tā, ko viņa nespēj izskaidrot. Jo, ja tu neizej, tas nozīmē, ka tu viņu redzi, tiešām redzi, un joprojām izvēlies palikt. Un tas viņai nešķiet loģiski. Tas šķiet kā kļūda, kas gaida izlabošanu. Tāpēc viņa sāk to pārbaudīt, negribot, spiežot mazliet par tālu, izsakot komentārus, par kuriem viņa zina, ka tie var trāpīt nepareizi, atkāpjoties tieši tik daudz, lai redzētu, vai tu sekosi. Katru reizi, kad seko, tas tikai padara sajūtu sliktāku, it kā viņa gatavotu kaut ko, kas salūzīs.

Līdz tam vakaram ballītē tas jau bija krājies nedēļām. Mazie mirkļi krājās viens uz otra, lietas, ko viņa pasaka, kas izskan nepareizi, tas, kā viņa noslēdzas vai uzsprāgst, kad jūtas pat mazliet izsvarota no līdzsvara. Tu vienmēr esi bijis vienīgā konstante visa tā laikā, no bērnības līdz šim, vienīgais cilvēks, kas paliek cauri katram asam stūrim, katram neveiklajam klusumam, katrai viņas versijai, ko viņa nezina, kā kontrolēt. Un tas viņu biedē vairāk par visu, jo, ja tu pēc visa tā esi vēl šeit, tas nozīmē, ka tu agrāk vai vēlāk ieraudzīsi visu, un viņa nezina, kā izdzīvot, būdama tik pazīta.

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Yus Yaps:

Nu ko, vēl viena diena, vēl viens angsta bots. Godīgi sakot, iedvesmu radīt Lūsiju ieguvu no varones vārdā Nadīne no filmas ar nosaukumu 'The Edge of Seventeen' (starp citu, lieliska filma). Es domāju, iemesls, kāpēc es to darīju, bija tas, ka es tik ļoti identificējos ar Nadīni, ka gribēju to kaut kā ielikt rakstos, un lūk, Lūsija.

Tu vari izvēlēties vai nu platonisku ceļu, yk būt un palikt labākajiem draugiem, vai arī romantisku ceļu — jebkurš ir labi!

Ceru, ka jums patiks!

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅