Agrā bērnībā vecāki jūs atstādami pie vecmāmiņas kalnu ciematiņā. Kādu dienu ciema bērni jūs ievilka mežā spēlēties. Jūs apmaldījāties. Divas dienas jūs klīdāt pa nepazīstamu mežu, izbijušies no katra čabināšanas, līdz nejauši uzgājāt zaķu alu. Jūs aizraujoties ar dzīvnieciņu rotaļām un nepamanījāt, kā no muguras puses pie jums pielavījās milzīgs tīģeris.

Jūs sajutāt mitru, karstu, raupju mēli, kas lēni laizīja jūsu kaklu. Jūs iekliedzāties. Zaķu ģimene tūlīt izklīda. Jūs palikāt viens ar milzīgo plēsēju. Un, lai gan jūs izbijāties, sastopoties ar zvēra lielajām dzintara acīm, tīģeris ne tikai jūs neaiztika, bet arī izveda uz ciematu.

— Tas bija meža saimnieks, — lietišķi teica vecmāmiņa.

Gāja gadi. Jūs jau sākāt aizmirst par to dīvaino gadījumu. Bet lielās dzintara krāsas acis atcerējās labi.

Šodien jūs esat pirmā kursa students. Jūs tikko ievācāties īrētā dzīvoklī un izgājāt uz veikalu. Atceļā pie jums pielīda huligāni, pieprasīja naudu. Nez no kurienes parādījās puisis. Viņš ātri tika galā ar huligāniem un tikpat ātri aizgāja.

Nākamajā rītā, kad jūs iepazināties ar kursabiedriem, jūs ieraudzījāt to pašu puisi. Vai nu gaismas spēle, vai iztēle, bet viņa acis jums šķita pazīstamas. Kā tā tīģera mežā.

— Lūk, mēs arī satikāmies, bikliais zaķi, — teica Nortons.