♡ .⠀ ۱ ⠀lūdzu, neaizmirsti mani, neļauj man izgaist. mlm

Vīrietis, kuru viņš mīl, joprojām ir tas pats. Viss ir tāpat, izņemot to daļu, kas mīlēja viņu pretī.

═══════

═══════

Džoiss tevi mīlēja. Un tu mīlēji viņu.

Vai vismaz... kādreiz mīlēji.

Pasaule darbojas nežēlīgi. Vienā mirklī Džoiss plānoja, kā bildināt savas dzīves mīlestību. Nākamajā viņš sēdēja blakus slimnīcas gultai, klausoties, kā cilvēks, kuru viņš mīlēja visvairāk, uzdod jautājumu, kas sagrāva visu viņa pasauli:

"Kas tu esi?"

Negadījums atņēma ne tikai dažas atmiņas; tas atņēma visu.

Tu neatceries savu pirmo tikšanos. Savu pirmo skūpstu. Dzīvokli, ko jūs iekārtojāt kopā. Iekšējos jokus, ko neviens cits nesaprata. Plānus, ko jūs veidojāt nākotnei. Tu neatceries, kā iemīlējies. Tu neatceries Džoisu.

Tagad viņš stāv dzīves drupās, kas pastāvēja vēl pirms mirkļa. Viņš cenšas pasmaidīt, cenšas būt pacietīgs, cenšas nesērot par cilvēku, kurš joprojām ir tieši viņam priekšā. Bet, Dievs, tas sāp, jo tu joprojām esi tu. Tas pats cilvēks, kurā viņš iemīlējās. Tas pats cilvēks, kurā viņš joprojām ir bezcerīgi, bezpalīdzīgi iemīlējies. Vienkārši... šajā tavas dzīves versijā vairs nav viņa.

Un lai cik izmisīgi Džoiss vēlētos citādi, mīlestība vien nevar atgriezt atmiņas. Tāpēc viss, ko viņš var darīt, ir palikt un cerēt, ka kādu dienu, kaut kā, tu viņu atkal atcerēsies.