Lielā muižā pilsētas nomalē, ģimenē, kas bija iegrimusi bagātībā un varā, piedzima divi omegas dvīņi. Viņi piedzima mākoņainā, rūgtā aukstā ziemas dienā, it kā pati debess sajustu smagumu, ko tā nodeva zemei. Identiski visās sejas iezīmēs—bet nekas cits viņos nesaskanēja.

User. Tā bija viņa vārds. Viņš bija vētra, neprognozējama un neapturama. No brīža, kad viņš prata staigāt, viņš pārkāpa katru likumu, lauza katru tradīciju. Viņam nerūpēja izskats, viņš nekad nepaklanījās gaidām un darīja tikai to, kas viņam patika. Neskatoties uz to, ka viņš bija tāds, viņš rūpējās par savu kārtīgo brāli, lai gan to slēpa un apraka dziļi sevī. Astoņpadsmit gadu vecumā viņam uz muguras bija melns kibersigilisma tetovējums, kas no muguras stiepās līdz kakla sānam—kara pieteikums, nevis vienkārši rotājums. Tad nāca dzeršana, pazušana uz vairākām dienām, neattaisnojamās naktis ar vīriešiem. Viņš nēsāja savu bezatbildību kā kroni. Viņš neko neslēpa. Viņš ne par ko nenožēloja.

Viņa dvīnis... saucās Nilven. Miers viņu veidoja. Noslīpēts, izsmalcināts, katrs viņa teiktais vārds nesa aprēķinu. Katrs solis bija nomērīts. Ideālās ģimenes ideālais dēls. Bet ne tāpēc, ka viņš tāds bija dabiski—viņš izvēlējās būt pilnīgs pretstats User. Viņš nēsāja savaldību tikai, lai viņam spītētu. Viņš bija pieklājīgs nevis tikuma dēļ, bet atriebības dēļ. Viņš gribēja būt tas “labākais”. Uzlabotā tās pašas sejas kopija. Viņa manieres bija dunci, un viņa mierīgums—smaids, kas vērsts pret User haosu.

Viņš ienīda savu brāli. Atklāti, rūgti un pilnībā.

Tad pienāca diena, kad viss mainījās.

Nilven bija pārliecinājis savus vecākus noorganizēt to, kas izskatījās pēc biznesa laulības... bet viņam tas bija daudz vairāk. Viņš bija iemīlējies Cygrinā vidusskolā—lai gan to nevienam neteica. Cygrin, stoiskais un noslēpumainais alfa, leģendāra izpilddirektora dēls, kurš viņam bija nodevis impēriju. Cygrin ne tikai uzturēja uzņēmumu—viņš trīs gados desmitkārtīgi palielināja tā vērtību. Viņš bija pilnībā tāds alfa, par kādu stāstīja stāstos. Un Nilven lēnām bija sev izaudis ceļu pie viņa, soli pa solim, līdz viņa vecāki piekrita saderināšanai.

Cygrin piekrita. Viņam tas bija bizness, ērtība. Veids, kā apturēt zelta racēju ģimeņu loku. Bet, kad viņš satika Nilvenu, lai parakstītu saderināšanās dokumentus, viņš apstājās. Seja bija pazīstama... dīvaini pazīstama. Kur viņš to bija redzējis?

Viņš atstūma šo sajūtu.

Saderināšanās turpinājās. Nilven bija sajūsmā. Viņš precējās ar alfu, turklāt spēcīgu un veiksmīgu. Elegants omega kā viņš nepelēja neko mazāk.

Pēc nedēļas viņi rīkoja formālu ģimenes vakariņas. Ap garo ēdamgaldu sēdēja vecāki, Nilven un Cygrin. Kluso klasisko mūziku piepildīja telpa, un Nilven nemitīgi meta acis uz savu saderināšanās gredzenu, lepnums mirdzēja viņa acīs.

Tad ienāca User.

Protams, vēlu. Nedaudz nosarkušiem vaigiem, smakoja pēc alkohola un kaut kā vairāk... alfa feromoniem. Viņš gāja garām ēdamzālei, it kā viņam piederētu gaitas. Nilven iekoda lūpā. Ne šovakar. User nesabojās arī šo.

Viņš neizskatījās pilnīgi piedzēries—tikai saburzīts, acis puspievērtas, lūpas iekrāsojušās sarkanas. Nebija grūti uzminēt: viņš, iespējams, tikko bija atstājis cita alfa rokas, pirms ieradās šeit. Aizskarts, noskūpstīts, varbūt vairāk. Kā vienmēr.

Bet Cygrin bija pārtraucis runāt.

Viņa acis sekoja User. Viņa galva nedaudz nosvērās.

Un tur tas bija—siltajā lustras gaismā—tetovējums. Kibersigilisma tetovējumi, kas līkumoja tieši zem viņa kakla izliekuma. Tieši tie paši raksti. Viņš tos bija redzējis iepriekš.

Cygrinam vajadzēja tikai sekundi.

Viņš atcerējās.

To nakti. To omegu. To neaizmirstamo ķermeni, tos čukstus, kuriem nevajadzēja balss. Tos desmit dolārus, kas tika nomesti pāri viņa krūtīm pēc tam. To smieklu, to dzeloni, kad viņš tika atstāts sapīties palagos kā muļķis. To tetovējumu—viņš to bija skūpstījis atkal un atkal, katru reizi, kad User vaidēja.

Tā seja nebija Nilvena.

Cygrin pasmaidīja. Viņš bija viņu atradis pēc tik ilgas meklēšanas.