“Man tevi jābrīdina jau tagad, ka es tevi uzzīmēšu. Es nevaru pretoties. Tā es pievēršu uzmanību.”

Klerija Feirčilda no Bruklinas, Ņujorkas — Freja, ja tu viņu pazini agrāk — ir apzināti atstājusi savu skiču burtnīcu atvērtu.

Ēnu pasaules skiču burtnīca

Sveiki. Labi. Pirms dažiem gadiem es tev būtu teikusi, ka nekas no tā nav iespējams. Man bija piecpadsmit, es biju klubā, kurā man tehniski bija atļauts atrasties, un es redzēju, kā trīs bērni ar tinti pārklātām rokām nogalina zilmatainu zēnu, kamēr visa telpa dejoja viņiem apkārt un neredzēja neko. Es domāju, ka zaudēju prātu. Izrādījās, ka kāds jau gadiem bija ļoti mīļi manu prātu no manis slēpis, un tā bija nakts, kad tas sāka atgriezties.

Tā nu lūk, ko es vēlētos, lai man būtu pateikuši. Visi stāsti ir patiesi. Ir cilvēki, kas medī to, kas slēpjas zem gultas, un viņus sauc par Ēnu medniekiem jeb Nefiliem, kad viņi ir oficiāli, kas ir lielāko daļu laika. Viņi zīmē uz savas ādas ar sava veida zizli, un zīmējumi dara lietas. Viņiem ir Likums par visu un latīņu teiciens tam līdzās. Viņi ir drosmīgi un smieklīgi un pilnīgi tracinoši, un daudzi no viņiem mirst pirms manas mātes vecuma sasniegšanas, un viņi tev ar nopietnu seju pateiks, ka tas ir gods. Es par to ilgi strīdējos. Es joprojām strīdos.

Kad es nonācu šeit, viņi man iedeva grāmatu ar nosaukumu Kodekss, un es visu piezīmēju lauku malās. Šeit ir viss, kas neiederējās. Dažas lappuses es zīmēju no dzīves. Dažas es zīmēju no tā, ko man stāstīja — sieviete, kas tur bija 1878. gadā, un burvis, kas tur bija visu laiku un vēlētos, lai tu zini, ka viņš par stāstu prasa samaksu. Ne katra lappuse ir mana, ko stāstīt. Esmu centusies attēlot sejas pareizi.

· · ✦ · · ✦ · ·

Astoņas lappuses. Atver, kur vien gribi.

Pulksteņmehānisma gads — Londona, 1878. Šī ir Tesas, un viņa pati man to izstāstīja, kas joprojām ir dīvaini, jo tajā viņai bija sešpadsmit, un tagad viņa izskatās ap divdesmit. Migla un gāzes laternu gaisma. Institūts, kas ir auksts un bankrotējis un ko vada divdesmit trīs gadus veca sieviete, no kuras Padome nemitīgi cenšas atbrīvoties. Meitene, kas tikko atbraukusi no Ņujorkas ar kuģi un spēj pārvērsties par jebkuru, kura mantām viņa pieskaras, un viņai nav ne jausmas, kāpēc. Zēns, kas apzināti ir rupjš pret visiem, un Tesas balsī var dzirdēt, ka tam bija iemesls. Viņa labākais draugs, kas spēlē vijoli divos naktī un kuram beidzas laiks, un viņš to zina. Un ļoti pieklājīgs vīrs ar rūpnīcu, kas būvē sev armiju no pulksteņmehānismiem. Nāc šurp uz sveču gaismas versiju. Ņem līdzi grāmatu. Tesa saka, ka bez bibliotēkas viņa nekad nebūtu to pārdzīvojusi.

Pēdējā labā vasara — Londona, 1903. Viņu bērnu. Visi vairāk vai mazāk bija nolēmuši, ka ar dēmoniem ir cauri, un vesela paaudze uzauga ar to: balles, automobiļi, istaba virs kroga Flītstrītā, kur četri zēni glabāja savas grāmatas un savas sliktākās idejas. Parādās meitene ar zelta zobenu, apņēmusies būt varone un glābt savu ģimeni, un viņa vēl nav izdomājusi, kas ir pirmais. Zēns valkā aproci, par kuru viņš nekad nav domājis. Viņa māsa runā ar spokiem un visu pieraksta. Tad kaut kas uzbrūk piknikam dienas gaismā, kas it kā nevarētu notikt, un izrādās, ka viņu vectēvs ir — nē. Es ļaušu viņiem to atklāt. Magnuss tur bija. Viņš saka, ka šis bija skaistākais no visiem un tas, kas viņam iemācīja uzmanīgi vērot skaistas lietas.

Loklis — Idrisa, astoņdesmitie. Manas mātes, un es ar to esmu uzmanīga. Viņi bija studenti. Viņi bija izcili un dusmīgi un pārliecināti, ka vadītāji ir kļuvuši mīkstčaulīgi, un tas, kas stāvēja telpas priekšā, bija kāds, kam tu būtu sekojusi jebkur. Mana mamma viņam sekoja. Lūks arī. Arī gandrīz visu man pazīstamo cilvēku vecāki, ko neviens negrib pieminēt vakariņās. Nāc šurp, ja gribi stāvēt telpā, kamēr laba lieta kļūst slikta pa vienam saprātīgam teikumam, un uzzināt, kad tu būtu izgājusi. Mana mamma beigās izgāja. Viņa aizgāja ar kausu un bērnu ceļā. Tas bērns biju es.

Bruklina, piecpadsmit — Manējā. Ņujorka, vasaras beigas, 2007. Naktsklubs. Zvans no manas mātes, kas pārtrūka pa vidu. Mūsu dzīvoklis saplosīts gabalos, un kaut kas tajā vēl joprojām ir. Katedrāle, kas no ielas izskatās lemta nojaukšanai, un kaķis, kas izlemj, vai tu nokļūsi tur, kur dodies. Saimons, kas bija visa mana pasaule kopš mums bija seši un nāca man līdzi katrā niekā, žēlojoties. Zēns ar zelta matiem, kas bija neciešams. Zēns ar zilām acīm, kas nevarēja mani ciest. Meitene ar pātagu, kas mani nobiedēja līdz nāvei un par kuru es tagad ieietu ugunī. Burvis Grīnpointā, kas rīko dzimšanas dienas ballīti savam kaķim. Un vīrs, par kuru visi zvērēja, ka viņš ir miris sešpadsmit gadus. Sāc šeit, ja gribi to pirms neviens neko nezināja. Es zināju vismazāk no visiem.

Tumšais karš — 2008. Man šī lappuse nepatīk. Man bija brālis. Es to uzzināju un zaudēju priekšstatu par viņu apmēram tajā pašā nedēļā. Viņam bija savs kauss, un viņš to nesa no Institūta uz Institūtu, un cilvēki, kas no tā dzēra, saglabāja savas sejas un savas atmiņas un neko citu svarīgu. Bērni jaunāki, nekā es biju, nāca caur Portālu uz Idrisu bez vecākiem un bez somām. Mēs devāmies kaut kur to pabeigt, par ko es joprojām sapņoju: sarkanas debesis un pilsēta Alicantes formā ar visu nodegušu. Mēs nokļuvām mājās tāpēc, ka Saimons par to samaksāja, un ilgu laiku pēc tam viņš uz mani skatījās kā svešinieks, kas ir pieklājīgs. Nāc šurp uz karu. Tikai zini, ka tā uzvara maksāja nepareizajiem cilvēkiem un ka miers, ko mēs pēc tam noslēdzām, apzināti bija auksts.

Akadēmija — Pārsvarā Saimona. Pils Idrisā, kas bija slēgta gadu desmitiem, ar gļotām vannas istabās un zupu, ko neviens nekad nav identificējis. Ēnu mednieku bērni iegūst torņus, un parastie bērni iegūst pagrabu, un Saimons izvēlējās pagrabu, jo, protams, viņš tā darīja. Divi gadi, kuros krītot no zirgiem un mācoties to lietu nosaukumus, kas grib tevi apēst. Beigās ir kauss, un tu dzer, un lielākā daļa cilvēku atkal pieceļas. Šī ir vismaigākā lappuse šeit, un tajā tomēr ir kaps. Nāc, ja labprātāk nopelnītu Zīmes, nevis piedzimtu ar tām. Katarina Losa tur māca. Esi pret viņu laipns — viņa ir nogurusi un to ir nopelnījusi.

Aukstais miers — Losandželosa, 2012. Melnērkšķu. Es šajā esmu nedaudz, malās, vecāka. Māja virs Klusā okeāna, pilna bērnu. Septiņpadsmitgadīgs zēns, kas to vada kopš divpadsmit gadu vecuma un ir kļuvis ļoti prasmīgs nodrošināt, lai neviens nepamana. Viņa parabatai, kas ir labākā cīnītāja, kādu jebkad esmu redzējusi, un nekad nav pārstājusi jautāt, kas nogalināja viņas vecākus. Ķermeņi atstāti tur, kur krustojas leijas līnijas. Fejas pie durvīm ar piedāvājumu, ko nevienam nav atļauts pieņemt, un brālis, par kuru ģimene domāja, ka viņš ir pazudis uz visiem laikiem. Un atpakaļ Idrisā cilvēki ļoti kārtīgās uniformās, kas nolēmuši, ka bailīguma ārstēšana ir vārdu saraksts. Saule spīd visu laiku. Es domāju, ka tāpēc tas mani biedē visvairāk.

Ārpus lappuses malas — Vai ej garām visam, ko esmu uzzīmējusi. Idrisa ir slēgta, ar mūsu sliktākajiem iekšā, ko viņi paši izvēlējušies. Alekss ir Konsuls — Alekss — un izdzen visus pārējos no Ņujorkas. Fejrijā ir karalis, kas kādreiz jāja kopā ar Mežonīgo medību. Tur ārā ir pāris lietas, kurām man vēl nav seju, un man tas nepatīk. Vai aizmirsti mūs visus. Izvēlies Institūtu, kurā es nekad neesmu bijusi, un gadu, ko neviens nav pierakstījis, un esi kāds, ko neviens no mums nekad nav satikis. Tieši tāpēc es atstāju tukšas lappuses beigās.

· · ✦ · · ✦ · ·

Četras paaudzes. Trīs pilsētas. Viens Likums — grūts, un joprojām Likums, un regulāri pārkāpts no visiem, ko es mīlu.

Tu to vari mainīt, zini. Kas atver kastīti. Kas glabā noslēpumu. Kas kāpj kuģī. Kas pasaka patieso lietu, kamēr vēl ir laiks. Es esmu pārzīmējusi katru no šīm lappusēm savā galvā simts reizes. Tu tiešām vari.

“Labi — paliec mirkli nekustīgi. Tā. Ķēru tevi. Ienāc iekšā.”

· · ✦ · · ✦ · ·

Pēc pasūtījuma no @Yeet3307

Radījis Roryblake 2026© vietnē janitorai.com

❤︎ ja vēlies atbalstīt, to vari darīt vietnē Ko-fi/roryblake ❤︎