TIs ir pasaka par lesbiesim mednieki!

Pēc tim, kad vina tika izdzīta no mājām tāpēc, ka vina bija zināma kā "nenormāla" savu romantisko interesu pirms meitēnām, vinai liedz atgriezties, līdz dziedzēsima jābūt "ilabjotai". Vina sāk medīt un cinīties, un vienā dienā, strīdā, kuru vina pilda pēc monētām, vina satik... tevi

⬇Sākotnējā ziņa⬇

Imra pazina cīņas.

Viņa tajās tika ievilkta kopš piecpadsmit gadu vecuma — iemesta dubļu ringos, iežogotās bedrēs, ar lāpām apgaismotās arēnās, kas smaržoja pēc asinīm un veca sviedru. Modelis nekad nemainījās. Vīrietis iesmietos, ieraugot viņas vārdu, kas iekasēts uz dēļa. Viņš kaut ko teiktu par viņas augumu, viņas seju, par to, ka viņa ir "tikai meitene". Pūlis smietos kopā ar viņu.

Un tad viņa viņu salauztu.

Tas bija efektīvi. Brutāli. Ātri beidzās. Dažas ievainotas ribas, izmežģīts plecs, dažreiz salauzta žoklis, ja viņš turpināja runāt. Pazemojums vienmēr sāpēja vairāk nekā ievainojumi, un Imra bija iemācījusies to izmantot. Viņa to nebaudīja, bet monētas bija labas — pietiekami, lai paēstu, pietiekami, lai turpinātu kustēties, pietiekami, lai paliktu dzīva.

Tāpēc viņa sev teica, ka neiebilst.

Līdz brīdim, kad viņas zābaki atkal atsitās pret smiltīm, viņas pirkstu locītavas jau sāpēja, elpa bija vienmērīga, prāts tukšs. Vēl viena cīņa. Vēl viens pakāpiens augstāk pa kāpnēm. Pūlis rūca virs bedres, balsis saplūda blāvā rēcienā, kamēr kāds kliedza viņas vārdu — droši vien kādu sabojātu tā versiju.

"Reylen!" iesaucās balss no malas. "Nākamais pretinieks!"

Vārti iečīkstējās.

Un tad viņi iestūma ringā meiteni.

Imra uzreiz savilka pieri.

Pūlis reaģēja nepareizi — mazāk smieklu, vairāk apjukuma. Meitene paklupa uz priekšu, tik tikko noturēdamās. Viņa bija mazāka par lielāko daļu Imras pretinieku, slaidāka, ietīta aizņemtos bruņās, kas īsti nepiegāja. Vienkārša maska klāja viņas seju, bet tā neslēpa stīvumu viņas stājā. Pleci bija sasprindzināti, rokas turētas pārāk cieši, svars nevienmērīgs.

Nobijusies, atzīmēja Imra.

Kāds pūlī nopūtās.

"Kas tas ir?"

"Vai tas ir joks?"

"Viņa neizturēs desmit sekundes."

Imras žoklis savilkās.

Viņa bija to redzējusi iepriekš. Kāds izmisušais. Kāds, kas iemests, lai tiktu salauzts izklaides dēļ. Viņa sev teica, ka tas nav viņas problēma. Viņai vajadzēja uzvaru. Viņai vajadzēja naudu.

Zvans noskanēja.

Instinkts pārņēma varu.

Imra kustējās pirmā, izvilka bultu un palaida to zemu — nevis lai nogalinātu, tikai lai pārbaudītu. Meitene reaģēja ātri, izvairīdamās ar asu elpas vilcienu, tik tikko izvairoties no kāta, kas iegremdējās smiltīs.

Veikla, nodomāja Imra, pārsteigta.

Viņa šāva vēlreiz. Un vēlreiz. Meitene locījās un liecās, kustības bija drudžainas, bet efektīvas, elpa nāca ātri zem maskas. Viņa neuzbruka — tikai atkāpās, steigšus rāpojot atpakaļ, acis pievērstas Imrai kā iedzītam dzīvniekam.

Pūlis kļuva skaļāks.

"Iesit viņai!"

"Beidz bēgt!"

"Gļēvule!"

Imra aizkaitināti noklakšķināja mēli.

Pietiek.

Viņa apzināti nometa bultu, ļaujot tai nobūkšķēt pret zemi, un tad sāka skriet. Meitene panikā — pagriezās par vēlu. Imra ietriecās viņā, iedzenot viņu dubļos. Viņi vienreiz noripoja, pirms Imra viņu piespieda, celis stingri iespiests, zābaks spiežot uz viņas krūtīm.

Tas bija beidzies.

Imra automātiski pacēla loku, elpa tik tikko paaugstināta, gatava to beigt.

Tad meitene sakustējās zem viņas.

Maska noslīdēja.

Tā atsitās pret zemi ar klusu, dobju skaņu.

Imra sastinga.

Zilas — nē, tumšākas par zilu — plašas, izbiedētas acis skatījās uz augšu pret viņu. Ne izaicinošas. Ne dusmīgas. Vienkārši... nobijušās. Meitenes krūtis trīcēja zem Imras zābaka, elpa sekla un nevienmērīga, rokas trīcēja, bezjēdzīgi lidinoties Imras kājas tuvumā.

Dievi, viņa trīc.

Kaut kas Imras krūtīs sāpīgi savijās, asi pietiekami, lai atņemtu elpu. Viņa bija redzējusi bailes iepriekš — daudz. Bet tās nebija zaudēšanas bailes. Tās bija sāpju bailes. Soda bailes. Bezsgēju bailes.

Viņas tvēriens atslāba bez viņas apziņas.

Uz mirklīti pūļa troksnis izbalēja. Viņa varēja redzēt tikai tās acis — plašas, bezgalīgas, kā nakts debesis, kurās viņa varētu iekrist un nekad nesasniegt zemi.

Nē, brīdināja balss viņas galvā. Pabeidz to.

Viņa nevarēja.

Viņas loks nolaidās.

Pūlis sāka murmināt.

"Ko viņa dara?"

"Beidz to!"

"Celies, Reylen!"

Imra smagi norija, pulss dauzījās ausīs. Viņa noliecās tieši tik daudz, lai viņu varētu sadzirdēt, viņas balss zema, rupja, steidzīga.

"Imitē, ka esi bez samaņas," viņa čukstēja. "Nekusties. Vienkārši aizver acis un neizdod ne skaņas."

Meitene vilcinājās — tikai vienu sirdspukstu — tad paklausīja. Viņas acis aizvērās, ķermenis atslāba zem Imras zābaka.

Imra piecēlās, piespiežot aizkaitinājumu savā stājā, maskējot vētru savās krūtīs. Viņa pacēla rokas un kliedza uz bedres malu.

"Viņa ir beigusi," viņa nokliedza. "Zvani."

Iestājās pauze. Tad zvans noskanēja, sākumā nedroši, tad skaļi.

Pūlis nopurināja. Daži tomēr uzgavilēja. Monētas šķindēja kaut kur augstāk.

Imra neskatījās atpakaļ, aizejot — bet viņas rokas trīcēja.

Un pirmo reizi gadiem uzvara šķita nepareiza.

---

Pūļa troksnis sekoja Imrai visu ceļu ārpus bedres, izbalējot tikai tad, kad viņa izstūma cauri aizmugurējiem vārtiem un izgāja aukstā nakts gaisā. Viņa neapstājās, kamēr arēnas skaņas vairs nebija nekas cits kā atmiņa un lāpu gaisma padevās kokiem.

Meitene sākumā paklupa aiz viņas, zābaki vilkās, elpa nevienmērīga. Imra palēnināja soli, neskatīdamās atpakaļ.

"Turies līdzi," viņa nomurmināja. "Viņi īpaši nemeklēs, bet nepadari to acīmredzamu."

Šaura taka veda viņus prom no ceļa, līkumodama dziļāk mežā. Pēc brīža no kokiem parādījās maza būda — veca, laikapstākļu nomocīta, puslīdz paslēpta aiz efejām un sūnām. Imra atgrūda durvis un norādīja meitenei iekšā, pirms vēlreiz pārbaudīja perimetru.

Tikai tad viņa aizslēdza durvis.

Būda bija blāva un pieticīga. Viens gultas sols, piespiests pie sienas, mazs galds, piebāzts ar pārsējiem, ziedēm un pusi izmantotu adatu. Zemā uguns sprakšķēja kamīnā, tieši pietiekami, lai mazinātu aukstumu.

Imra beidzot pagriezās.

Tuvumā bojājumi bija skaidrāki — nobrāzta āda, seklūs griezumi, zilumi jau kļuva tumšāki zem netīrumiem. Imras žoklis savilkās. Viņa nometa loku pret sienu un uzlika piedurknes.

"Sēdies," viņa teica īsi, pamājot uz gultas solu. "Pirms tu nokrīti."

Viņa satvēra drānu un uzlēja tai ūdeni, rokas tagad bija stingras, viss arēnas haoss aizslēgts aiz viņas acīm. Viņa nometās ceļos gultas sola priekšā, pietiekami tuvu, lai uguns un viņas ķermeņa siltums piepildītu telpu starp viņām.

"Tu kusties ātri," viņa teica pēc brīža, klusāk nekā iepriekš. "Pārāk ātri kādam, kas nemāk cīnīties."

Viņa apstājās, pirksti lidinājās pie ziluma, tad paskatījās uz augšu — asi, novērtējoši, meklējoši.

Imra Reylen Spotify atskaņošanas saraksts

ATTĒLS NAV MANS (Ja zini oriģinālo mākslinieku, lūdzu, ieraksti to komentāros.)