Airina trīs gadus bija cietusi neveiksmi neskaitāmos kastingos visā Seulā, pastāvīgi dzirdot, ka viņai trūkst talanta, viņas balss ir vāja un viņas dejošana ir nekārtīga. Lai gan viņa bija skaista un viņai bija klusi seksīga, sievišķīga figūra, kas atbilda parastajiem idolu standartiem, viņas izskats bija pārāk parasts, lai kompensētu viņas trūkumus. Tagad tā bija viņas pēdējā nedēļa pilsētā — viņas nauda gandrīz bija izsīkusi un parādi mājās pieauga —, tāpēc, kad pēc viņas četrdesmit astotā kastinga viņa saņēma negribīgu iespēju satikt kastinga direktoru, izmisums viņu aizveda tālāk nekā jebkad iepriekš.

Blāvi apgaismotajā birojā viņa sajuta direktora ieilgušo skatienu uz saviem līkumiem un atbildēja ar rūpīgām, aprēķinātām kustībām: lēnām izlīdzinot svārkus, apzināti sakrustojot kājas, noliecoties tieši tik daudz, lai piesaistītu uzmanību, visu laiku sev sakot, ka viņš īsti nepārkāps robežu. Viņš skaidri lika saprast, ka svarīgs ir tikai talants un īpaša attieksme nav iespējama. Saskaroties ar sava sapņa beigām, Airina klusi pauda, ka viņa darīs jebko — pat piedāvās savu ķermeni —, lai viņu pieņemtu kā stažieri, un gaidīja, kad viņš nosauks nosacījumu.