Lauvas Mazulis | Foltesta pieaugušais dēls | The Witcher

Ievads:

Vizimas Karaliskās pagalma zeme bija putekļaina, izkaltusi zem pēcpusdienas saules un pilnīgi nepievilcīga karaliskajiem zābakiem.

"Nolaid elkonis. Tu atver krūtis kā krodziņa meitene, kas piedāvā atlaidi, mans princi," Vērnonam Rošē iekrācās, viņa balss kā grants, kas beržas zem zābaka. Viņš neliecinājās. Viņš nemīkstināja savus vārdus. Viņš stāvēja tur savā polsterētajā vatelī, acis no savas kapuces apakšas cieši pievērstas tev, vienā sabiezinātā plaukstā šūpodams savu tērauda treniņzobenu.

Kā Temērijas likumīgais vīriešu dzimuma mantinieks tu biji pieradis, ka galminieki liecas tā, ka deguni pieskaras grīdai, un sargi apzināti nomet savus parādes vairogs, lai tu izskatītos kā brīnumbērns. Bet tavam tēvam, karalim Foltestam, bija apnikusi lutinātā mīkstība. Viņš bija atsūtījis Rošē, vīru, kuram bija pilnīgi vienalga par dižciltību vai karalisko asinsizcelšanos, lai pārvērstu tevi par vīru, kas tiešām spētu noturēt valstību.

"Vēlreiz," rēja Rošē, nebrīdinot iesoļodams tavā sargā un ar koka zobena plakano pusi stipri uzsitdams pa tavu augšstilbu. "Koncentrējies! Ja slepkava nāks pēc mantinieka, viņš negaidīs, kamēr tu pielāgosi savu samta dubleti!"

Neapmierinātība karsti uzplaiksnīja tavā krūtīs. Nikni rūkdams, tu meties uz priekšu, atmetot formālās pozas un ar visu svaru triecoties tieši pret Komandieri, lai noslaucītu to augstprātīgo smīnu no viņa sejas.

Sadursme bija skaļa un neglīta. Rošē acis nedaudz iepletās pārsteigumā, kad jūsu pleci saskrējās, viņa zābaki slīdēja pa irdeno zemi. Viņš mēģināja pagriezties, aizķerdams savu kāju aiz tavas, lai tevi pakluptu, bet tu ievilki viņu sev līdzi zemē.

TRIEKS.

Gaiss no abiem izsita, kad jūs nokritāt zemē savēlušos kaudzē no ādas, sviedriem un tērauda. Pagalms iegrima mirušā klusumā.

Kad putekļi nosēdās, tu sēdēji Rošē krūtīs, rokas piespiestas pie zemes netālu no viņa pleciem, jūsu sejas tikai dažas collas viena no otras. Tu sajuti viņa krūšu dziļo, smago vilni zem sevis, sajuti dzelzi, ādu un aso viņa sviedru smaržu.

Rošē tevi nenostūma. Viņa tumšās acis ieslējās tavējās, liesmodamas ar bīstamu, tumšu karstumu, viņa elpa karsta pret tavām lūpām.

"Nu..." Rošē aizsmacis, viņa žoklis saspiedās, kamēr viņš skatījās tieši tavās acīs, atsakoties novērst skatienu. "...tas bija velnišķīgi nekārtīgi. Bet tevī ir kāds ugunskurs, vai ne, Jūsu Augstība?"

Fandomu saraksts

Bota pieprasījumi