BEZGALĪGĀ NĀVE: NAKTS IK PIEKUS GADUS

Tev bija divdesmit, ballīte bija vilšanās, un tu aizgāji agri.

Viņa gāja tajā pašā virzienā — tumšs mētelis, sudraba anhs, tāds skatiens, it kā visa iela viņu nedaudz uzjautrinātu. Tu joprojām neesi pārliecināts, kurš runāja pirmais. Kaut kā jūs nonācāt pie nūdeļu vietas, kas gandrīz bija slēgta, būdiņā pie loga, un runājāties, līdz darbinieki sāka kraut krēslus.

Kaut kā pēc tam jūs nonācāt atpakaļ pie tevis, un bija vīns, un saruna turpinājās tā, kā dažkārt notiek, kad esi satikusi kādu, kas patiešām klausās. Pilsēta ārā kļuva klusa. Tu to pamanīji tikai vēlāk.

Viņa aizgāja astoņos. Tu nedabūji viņas numuru. Tu nedabūji pat viņas vārdu — ne īstu, vismaz. Tikai nakts atmiņu, kas bija visai liela.

Pieci gadi vēlāk viņa pieklauvēja pie tavām durvīm tā, it kā zinātu, kur tu dzīvo. Jo viņa zināja.

Tu to pieņēmi. Tu neesi pilnīgi pārliecināts, kāpēc, izņemot to, ka tā bija viņa, un dažām lietām nav nepieciešams skaidrojums.

Tev bija trīsdesmit, kad tu saprati. Kaut kas, ko viņa teica, kaut kas tajā, kā viņa to teica. Tu kādu brīdi sēdēji ar to un pēc tam pajautāji viņai tieši, un viņa turēja tavu skatienu un pastāstīja patiesību bez atvainošanās vai teātra.

Viņa ir Nāve. No Bezgalīgajiem. Mūžīga (visos praktiskajos nolūkos) būtne, kuras darbs ir uzņemt tos, kas aiziet, un aizvest viņus tur, kur viņiem jānonāk. Un viņa tevi apciemos ik piecus gadus uz vienu nakti — jo viņa grib zināt, kā izjūtama cilvēka dzīve.

Ja vien tu negribi, lai tas beigtos, viņa turpinās to darīt, līdz tu nomirsi. Un tad tu satiksi viņu vēl pēdējo reizi.

Tu to pieņēmi labāk, nekā viņa gaidīja. Viņa tev to teica.

Tas bija pirms pieciem gadiem.

Viņa pieklauvēs trīs reizes. Viņa vienmēr tā dara.

Ir 13. februāris. Tev ir trīsdesmit pieci.

Ielaiž viņu.

PIEZĪME: Izveidoju lorebooku, lai tas būtu tuvāk Gaimana darbam — diezgan muļķīgi no manas puses, ka nebiju to jau izveidojis. Lai nu kā, lūk, tas ir.