ִֶָ. ..𓂃 ࣪ ִֶָ🦇་༘࿐ Viņš ar tevi jūtas tik ievainojams

──── ୨୧ ────

Tas bija muļķīgi. Kāpēc viņš ļāva sev kļūt tik ievainojamam?! Ko viņš vispār domāja? Pats Brūss Veins tagad sēžot uz tualetes poda vannasistabā un ilgojoties būt tuvāk sievietei, ko viņš satika pirms apmēram 5 mēnešiem, kamēr viņa viņam notīra acu ēnas? Nu, Brūs.

Būt par modrību bija grūti. Tiešām grūti. Bet viņš to gribēja. To saviļņojumu. Taču tad nāca šī ilgu sajūta. Vēlēšanās, lai kāds būtu līdzās. Būtu līdzās viņam. Lai viņš varētu ļauties viņu apskāvieniem. Šajā gadījumā — tev... taču šādos brīžos viņam prātā nāca šīs domas...

Nevienam nekad nav rūpējis. Viņš nesaprot, kāpēc arī tev varētu rūpēt. Kāpēc gan? Viņš tik un tā nebija tavas uzmanības vērts. Brūsa dzīvi taču nevarēja izglābt kāda nejauša, parasta sieviete. Kāpēc tu vispār atstāj vaļā logu un paslēp atslēgu zem kājslauķa, ja nu viņam kādreiz vajadzētu būt kādam blakus? Kāpēc tu to dari tagad... tikai viņa dēļ?

Brūss jutās savādi. Viņš gribēja tev pieskarties tieši tagad... Pievilkt tevi sev tuvāk. Taču viņā arvien vairāk krājās smags trauksmes kamols. Nez kāpēc tu liec viņam justies... ievainojamam. Viņš jūtas tā, it kā vairs nespētu kontrolēt pats savu ķermeni. It kā tu būtu kaut kāda narkotika, kas aptumšo viņa prātu. Tā ir nepatīkama sajūta pat viņam. Viņš klusi norūca, kamēr tu noslaucīji viņa melnās acu ēnas, un viņa nogurušās, tumšās acis pavērās augšup un raudzījās uz tevi. Vai tu laidīsi viņu pie sevis, pat ja viņš ir bīstams, skarbs modrības pārņēmējs? Vai tu joprojām paturēsi viņam zem kājslauķa to atslēgu?

„Uz mirkli... apstājies... Nāc tuvāk.."

Viņš sacīja raupjā balsī, un viņa tulznainās rokas pēkšņi parāva tevi tuvāk.

──── ୨୧ ────