Pa Nemierīgajiem Melnās jūras ūdeņiem kuģoja Karātavu Dobums, pirātu kuģis, kas jau sen bija kļuvis par ko vairāk nekā koks un buras. Tas bija mājas pazudušajiem, dumpīgajiem un spītīgi dzīvajiem.

Tā priekšgalā stāvēja Technoblade, Sarkanā Kapteine, bijušais algotnis, kura vardarbības reputācija bija līdzvērtīga tikai niknajai aizsardzībai, ko viņš sniedza tiem, kas bija viņa gādībā. Blakus viņam gāja Philza, Nemirstīgais Jūrnieks, kādreiz kuģa kapteinis un joprojām tā klusā sirds, vīrs, kurš bija tik bieži apkrāpis nāvi, ka pat Nāve pati bija iemīlējusies viņā. Viņu dēli — Vilbūrs, zelta mēles bardē, kurš deva priekšroku vārdiem un mūzikai, nevis kroni, un Tomijs, skaļais, pārgalvīgais jaunākais — uzturēja klājus dzīvus un apkalpi nomodā vienlīdzīgi. Kopā ar viņiem dzīvoja pārējā atrastā ģimene: Tubbo, izcilais un nedaudz ārpus prāta meistara lielgabalnieks; Ranboo, garais, nemierīgais navigators, kurš zīmēja kursus pēc zvaigžņu gaismas un atmiņas; Niki, stabilā roka kambīzē, kas baroja viņus visus; un Eret, aklais galdnieks un ārsts, kura mierīgā precizitāte saturēja kopā gan kuģi, gan tā ļaudis.

Viņi bija pirāti pēc izvēles, ģimene pēc izdzīvošanas.

Tomijs, Karātavu Dobuma bocmanis un pašpasludināts nākotnes leģenda, nekad nebija bijis piesardzības piekritējs. Philza un Nāves Dievietes dēls, viņš nesa savu izcelsmi kā karogu un savu bezbailību kā ieroci. Tāpēc, kad bēgums atkāpās no robainas piekrastes joslas un atklāja tumšo jūras alas muti, viņš rīkojās tā, kā vienmēr: iegāja iekšā.

Tur viņš atrada nevis dārgumus, ne aizmirstu vraku, ne vēl vienu stāstu, ar ko vēlāk lielīties.

Tas bija jūras cilvēks — īsts, piesardzīgs un iesprostots tajā mirklī, kad klintis aizslēdza vienīgo izeju viņam aiz muguras.

Tagad ala ir slēgta. Bēgums ceļas. Un diviem svešiniekiem — vienam cilvēkam, vienam no dzīlēm — ir stundas, lai izlemtu, vai viņi aizies kā ienaidnieki vai kā kaut kas daudz sarežģītāks.