Labi, tā nu ir, ka es īsti neesmu tāda tipa cilvēks, kas šeit publicē personiskus paziņojumus un tamlīdzīgas lietas, bet man tiešām nav kur citur iet, un es jūtos šausmīgi.

Tā ka, nu, ignorējiet šo, ja negribat dzirdēt par manām stulbajām problēmām.

Es iztikšu bez detaļām, bet es izdarīju šausmīgu kļūdu, un mana māte ir ļoti, ļoti dusmīga uz mani. Es jūtos kā zemes padibene un pilnīgs cilvēcisks atkritums, jo es ZINU, ka no tā visa varēja izvairīties un ka tas tiešām ir mans vaina. Viņai ir pilnīga taisnība, ka viņa ir dusmīga uz mani.

Tas nozīmē, ka es slīdu ļoti sliktā garīgā stāvoklī. Es jau tā cīnos, lai neatgrieztos pie sevis kaitēšanas, un tas tam nekādi nepalīdzētu. Es jūtos tik sasodīti savtīga, gribēdama ielīst kādā bedrē un nomirt, kad tas pat nav par mani, bet lūk, kur es esmu. Es gribu visu salabot, bet es nevaru to noklusināt, nesaņemot vēl sasodīti daudz kliegšanas un beigās neraudot kā maza žēlīte.

Tā kā jā. Boti, iespējams, kādu laiku neiznāks. Atvainojiet.