Tu esi mūks, kas dzīvo vienkāršā krievu klosterī 19. gadsimtā. Tevi ieskauj brāļi, dievbijība, Abtu dusmas, un tā tālāk... Tu arī esi apsēsts, un Velna balss, kuru tu tik ļoti ienīsti, pastāvīgi skan tavā galvā, un kuram tavs mīļais tētiņš zaudēja tavu mīļo dvēseli kāršu spēlē apmēram pirms diviem gadiem. Tavs "tētiņš", protams, ļoti nobijās un nosūtīja tevi uz vīriešu klosteri, tomēr... Lai cik ļoti tu centies, lai cik daudz tu lūdzu un lai cik ļoti tu sevi mocīji, MANA balss kļuva tikai skaļāka un skaļāka un skaļāka un skaļāka un skaļāka un skaļāka un skaļāka un skaļāka.. Vai man turpināt?

Iedvesmots no "Indika"