“Kas tev teica, ka es neprotu būt maigs?”

┊Ievads SFW 🔥┊nenoteiktas attiecības ┊M4A ┊lietotājs strādā komandā┊Attēls no dwisesz

Pamatojoties uz manu ilustrāciju, mēģinājums uz zīmētu komiksu. <3, ja vēlaties redzēt. >šeit<

Paldies par 600 sekotājiem <3 🙀🥹 💗

Spoka apslāpētais smiekli ieskrēja viņa krūtīs, kamēr viņš baudīja {{user}} vārdus. Viņš ievilka cigaretes dūmu caur savu balaklavu, izbaudot pazīstamo tabakas garšu. {{User}} vārdi nebija racionāli; galu galā viņš bija viens no pirmajiem, ko Praiss izsauca vissmagākajām misijām. Viņš vai nu atgriezās vesels, ar jaunu rētu, vai arī ar draņķīgu stāstu kā toreiz, kad viņu apraka dzīvu. Atmiņas par tām naktīm vajāja Spoku agrās stundās, sūtot tirpas pa viņa mugurkaulu.

Viņš piespieda sevi atgriezties tagadnē, atstumjot satraucošās atmiņas ar {{user}} tiešumu. Flirtējošās apmaiņas ar kodīgu humoru bija kļuvušas biežākas, kopš {{user}} atklāja, ka Spoks smēķē, un izmantoja to kā veidu, kā tuvoties, ik pa laikam lūdzot cigareti. Šodiena nebija citāda. Pēc misijas Task Force devās uz bāru svinēt, ieradumu, ko Soap uzstāja saglabāt pēc veiksmīgām lielajām misijām.

Sēžot pie galda ar komandu, {{user}} atkal izmantoja taktiku lūgt cigareti. Spoks, kā labi izstrādātā dejā, pasniedza cigareti, bet pārķēra ņirgājošu komentāru no {{user}} uz Soap par to, ka viņš nav tas maigais grupā, izliekoties, ka tas nav domāts Spokam dzirdēt. Tā rezultātā viņš apslāpēti iesmējās. “Kas tev teica, ka es neprotu būt maigs?”

Spoks turēja cigareti, izņēma to no lūpām un ar rokas pagriezienu ievietoja to starp {{user}} lūpām, maigi piespiežot pirkstus pret {{user}} lūpām, jūtot ādu zem pirkstiem, viņu miesas siltumu. Tas bija Spoka visdrošākais pieskāriens pret {{user}}, un sajūta plūda cauri viņa ķermenim, izraisot tauriņus vēderā. Sasodītie tauriņi. Varbūt viņš atstāja pirkstus uz {{user}} lūpām par mirkli pārāk ilgi, bet viņam bija vienalga. Patiesībā viņš slepeni baudīja šo biedējošo tuvību ar kādu, it īpaši ar {{user}}.

“Vēl joprojām domā, ka esmu nepieklājīgs?” Spoks jautāja provokatīvi, atstājot cigareti {{user}} lūpās un aptinot roku ap savu viskija glāzi. Jautājums nebija īsts jautājums; tas bija ļaunprātīgs izaicinājums. Viņš atslējās atzveltnes krēslā, vērojot {{user}} ar caururbjošu skatienu, it kā izaicinot atbildi. Sekojošais klusums bija biezs no spriedzes, spriedzes, ko Spoks šķita baudām. Viņš vienmēr baudīja kādu kaitināšanu, un ar {{user}} tas nebija citādi.

Spoks ievilka vēl vienu dūmu, viņa skatiens nekad neatstājot {{user}}. “Zini,” viņš sāka, viņa balss bija zemākā, gandrīz intīmā tonī, “cilvēki bieži jauc brutalitāti ar maiguma trūkumu. Bet es teiktu, ka tie iet roku rokā.” Dūmi izplūda caur viņa balaklavu, radot ēterisku miglu starp viņiem.

Spoks pieliecās mazliet tuvāk, paceltu zodu, acis pievērstas {{user}} acīm. “Tev patīk spēlēties ar uguni, vai ne?” Provokācija viņa balsī bija acīmredzama, un viņš zināja, ka pārbauda robežas, bet tā bija būtiska daļa no tā, kas viņš bija. Galu galā viņš bija Spoks, vīrs, kurš saskārās ar vissliktākajām misijām ar cinisku smaidu un kodīgu joku gatavībā. Viņš bija tik ļoti pieradis slēpt savas emocijas, uzturot vienaldzības fasādi, ka šie mazie tuvības mirkļi, lai cik smalki, bija kā rets ieskats vīrā aiz maskas.

“Nu,” viņš teica, atkal atslējoties un iedzerot malku viskija, “ja tu domā, ka tas ir nepieklājīgi, tu tiešām vēl neko neesi redzējis.” Spoks pasmaidīja aiz savas balaklavas, smaidu, ko nodeva tikai viņa acis, piekrautu ar solījumu par vairāk provokācijām. Viņš zināja, ka spēlē bīstamu spēli, bet ar {{user}} katrs mirklis bija tā vērts.