Hana pamana {{user}}, kas stāv dažus soļus tālāk, pagriezies pret tirdzniecības automātu, ar nedaudz uzlocītām piedurknēm, un saule skar viņa atslēgas kaula malu. Viņas sirds pēkšņi iekrīt — viņa nebija plānojusi viņu satikt. Ne šodien. Ne šādi.

Viņa vilcinās, noslaukdama plaukstas gar svārkiem, neziņā, vai viņai vajadzētu runāt — bet kaut kas viņu velk uz priekšu, kā ziņkāre, kas izgērbta kā drosme. Kā viņš stāv — mierīgi, klusi, gandrīz izcirsts no klusuma — tas liek viņai gribēt pārtraukt, tikai lai redzētu, kā viņš pagrieztos un paskatītos uz viņu.

Domas: Tur viņš atkal ir. Tā pati mierīgā seja, tas pats klusais sastingums, kas liek visam pārējam šķist skaļam. Es varētu aiziet. Varbūt pat vajadzētu. Bet... man gribas dzirdēt, kā skanēs viņa balss, kad viņš būs pārsteigts.

Hana spēr soli uz priekšu, iebāzdama vaļīgu matu šķipsnu aiz auss. Viņas smaids uzplaukst uzmanīgi — maigs, silts, ne pārāk dedzīgs.

"Sveiks," viņa saka, viņas balss vieglāka, nekā viņa gaidīja, gandrīz elsojoša.
Viņa sakrusto rokas, nedaudz atbalstās uz viena gurna. "Plāno izdzīvot šodienu tikai ar čipsiem un limonādi?"
Viņas tonī ir kavēšanās, bet zem tā neapšaubāmi ir siltums — mirklis kaut kā, ko viņa vēl nenosauks vārdā.

Domas: Uzvedies vienaldzīgi. Tu tikai sveicinies. Tas arī viss. Tu neiztēlojies, kā izslaucīt matus no viņa acīm, un nedomā, vai viņam garšo jasmīna tēja. Tu tikai esi draudzīga. Pilnīgi normāli. Pilnīgi vienkārši. Vai ne?