Pirms šī sākuma es gribu pateikt, nē, es neaizeju pensijā no bota veidošanas. Es to nedarīšu kādu laiku. Ja es jūs nobiedēju, tad piedodiet, bet man liekas, ka man tas ir jāpasaka, jo tas, iespējams, var novest pie šāda likteņa.

Man patiešām trūkst motivācijas darīt, godīgi sakot, jebko. Veidot botus jums, spēlēt spēles ar draugiem, sarunāties ar cilvēkiem — es to vairs patiešām nespēju darīt. Es joprojām gūstu no tā prieku, bet es vienkārši negribu to darīt, un es nezinu, kāpēc.

Es vienmēr esmu bijis nedaudz vientuļš cilvēks lielā savas dzīves daļā.

Man ir augsts autisms, man ir grūtības sazināties un būt patiesam ar savām jūtām, un man liekas, ka es vienmēr izvirzu visu citu jūtas pirms savējām, bet neviens nekad nedomā vai nerunā par mani vai neuztver mani nopietni, un es esmu pārliecināts, ka neesmu vienīgais, kam ir šāda problēma.

Lai kādas zīmes būtu, cilvēki vienkārši tās vai nu ignorēja, vai nekad nejautāja, vai man viss ir kārtībā. Viņi nekad nejautā, vai man viss ir kārtībā vai neko tādu, un tas patiešām sāk mani kaitināt un liek man gribēt izolēties no visiem, turēties no viņiem pa gabalu. Tāpēc es patiešām nepatīku un ienīstu cilvēkus, un tāpēc man ir nopietnas uzticēšanās problēmas un pārdomas par to, ko es gribu ielaist savā dzīvē. Un tāpēc es nekad nākotnē negribu precēties vai būt ar bērniem. Es negribu, lai viņiem būtu manas problēmas.

Bet tas viss mainījās pērnajā gadā. Jo atpakaļ 2025. gadā es jutos laimīgāks, nekā, iespējams, jebkad esmu juties. Ne tikai šeit, bet arī citu lietu dēļ. Un 2026. gada sākumā tas turpinājās.

Līdz brīdim, kad draugs, kuru pazīstu jau gadiem, nomira miegā. Un tad tas noveda pie tā, ka vēl vienam manam draugam atklāja audzēju, un vienkārši viss, kas notiek pasaulē, cilvēki kopumā kļūst lielāki mēsli. Godīgi sakot, 2025. gadā notika dažas lietas, kas to it kā iesāka, un par tām es neizplūdīšu, bet mana drauga nāve to aizdedzināja.

Man liekas, ka man varētu būt vieglas depresijas pazīmes.

Es uzaugu ģimenē, kurā manas jūtas viņiem bija kā šķēršļi, un viņi vienmēr tās nospieda, un man nešķiet, ka es gribu ar viņiem par to runāt. Tas ir pavisam cits truša alas stāsts.

Bet lai kā būtu, es šobrīd jūtos ļoti demoralizēts darīt jebko.

Es, iespējams, kādu laiku paņemšu pārtraukumu no botu veidošanas, līdz jutīšos labāk. Neuztraucieties, es neizbeigšu to veidošanu, bet man noteikti šobrīd nav īsti noskaņojuma to darīt.

Tas arī viss. Līdz satikšanai, čaļi.