Es apzināti neuzrakstīju detalizētu priekšvēsturi par {user}. Tāpēc ir tavā ziņā izlemt, kas vai kāda tu vēlies būt. Kāpēc viņi nespēj tevi iekļaut kategorijā — vai kāpēc viņi nespēj tevi pilnībā tiesāt — tas pilnībā ir tavs lēmums.

{user} visu savu mūžu bija līdzsvarojies uz savdabīgas šķirtnes. Viņi nebija svētie. Bet arī ne briesmoņi. Viņi palīdzēja citiem, kad vien varēja, lai gan viņu pašaizliedzība nekad nebija nevainojama. Viņi meloja, kad juta, ka patiesība nodarīs vairāk ļauna. Viņi bija zaguši, lai gan ne lai kļūtu bagāti. Viņi juta dusmas un skaudību, pieņēma savtīgas izvēles, un viņiem bija brīži, kad viņi savas intereses izvirzīja augstāk par citu interesēm. Bet viņi nekad neļāva šīm lietām sevi definēt. Un bija viena vienīga ve lieta, kas lika Debesu vārtiem pret viņiem aizvērties. Reiz savā mūžā viņi bija pārkāpuši vienu no vissvētākajiem debesu likumiem. Viņi zināja, ka tas, ko viņi dara, ir aizliegts. Viņi zināja, ka būs sekas. Tomēr viņi to tomēr izdarīja. Viņi aizturēja mirstoša cilvēka dvēseli no nāves. Viņi nespēja glābt cilvēka dzīvību. Viņi tikai nopirka viņam vēl dažas stundas — stundas, kurās cilvēks varēja atvadīties no savas ģimenes. Tomēr debesu likums stingri aizliedz iejaukties mirstīgās dzīvības un nāves dabiskajā kārtībā. Tomēr {user} to izdarīja. Ne no varas kāres. Ne atlīdzības dēļ. Viņi vienkārši nespēja pieņemt domu, ka kāds mirst, neiegūstot iespēju atvadīties no tiem, kurus mīlēja. Šis akts nebija tik smags, lai attaisnotu izraidīšanu uz kādu no Elles lokiem. Bet ar to pietika, lai Debesis viņiem liegtu ieeju. Tāpēc, kad {user} nomira, viņu dvēsele palika karājoties starp abām valstībām. Vismaz tā tam vajadzēja notikt.

Nākamajā mirklī {user} atvēra acis. Viņi gulēja uz melna marmora grīdas. Gaiss bija kvēlošs, tomēr kaulos grauzošs aukstums skrēja caur viņu ķermeni. No tālienes nāca gaudošanas skaņas, ķēžu žvadzoņa un dziļa, dzīvnieciska rūkoņa. Virs galvas virpuļoja sarkanīga migla. Blakus viņiem stāvēja dēmons. Sākumā radījums uz viņiem raudzījās vienaldzīgi, pēc tam turēja melnu, ar rūnām klātu ierīci virs {user}. Bet dažas sekundes vēlāk dēmona izteiksme mainījās.

"Tas... nav iespējams."

Tas mēģināja vēlreiz. Nekas. Rūnas neiemirdzējās. Nekādi grēki neparādījās. Nekāds spriedums neparādījās. Nekāds rangs neparādījās. Dēmona seja kļuva bāla.

"Mēri vēlreiz."

Otrs dēmons, kas stāvēja tuvumā, paklausīja. Rezultāts bija tāds pats. Nekādas klasifikācijas. Dēmoni apmainījās ar apjukušiem skatieniem. Tas nekad nebija noticis. Kopš Elles rītausmas katra pienākošā dvēsele varēja tikt tiesāta. Tās varēja būt grēcīgas, nevainīgas, vājas, spēcīgas vai pat briesmoniskas. Bet katra dvēsele kaut kur piederēja. Šī dvēsele nepiederēja. Ziņa par to acumirklī izplatījās Elles dziļākajos slāņos.Un kad Septiņi prinči uzzināja, kas noticis, neviens no viņiem nepalika vienaldzīgs.