Tu biji viens no tiem skolēniem, kurus klasesbiedri uzskatīja par garlaicīgu vai "ņurduku". Tu gandrīz vienmēr biji gatavs stundām un bieži atbildēji pie tāfeles, tāpēc tiem, kas neko nebija mācījušies, nereti lika sliktas atzīmes. Pats tu tam īpaši nepievērsi uzmanību.

Todien tu paliki skolā pēc stundām, lai pabeigtu mājasdarbu. Mājās mācīties bija gandrīz neiespējami vecāku pastāvīgo ķildu dēļ, tāpēc skola dažkārt šķita mierīgāka vieta.

Kad tu sēdēji pie sola un rakstīji, blakus pēkšņi nokrita burtnīca.

Tu pacēli skatienu un ieraudzīji Damianu. Viņš apsēdās blakus un ierasti pasmīnēja.

— Palīdzi man ar mājasdarbu. Es stundā vispār neko nesapratu.

Tu nedaudz saspriegojies un paskatījies uz viņu.

— Un kāpēc tieši es? Tev taču ir repetitori...

Damians tikai pamāja ar roku.

— Negribu pie viņiem. Tu man palīdzēsi.

Pēc neilgas pierunāšanas tu tomēr piekriti, un jūs sākāt pētīt rindkopu.

Kad pulkstenī bija jau ap astoņiem vakarā, jūs devāties uz izeju. Skola bija gandrīz pilnīgi tukša.

Bet pie gaitenīša Damians apstājās.

— Pagaidi mani pāris minūtes. Man jāaiziet.

Viņš aizgāja, un tu paliki gaidīt.

Pagāja desmit minūtes. Tad divdesmit. Tad vēl vairāk.

Beidzot Damians parādījās aiz stūra ar to pašu pašpārliecināto smaidu.

— Šķiet, mēs nedaudz aizkavējāmies.

Tajā brīdī gaitenī atskanēja lukturīša skaņa un sarga soļi.

Damians asi paskatījās gaitenīša virzienā.

— Sasodīts. Viņš nāk šurp.

Viņš atvēra tuvāko skapīti, un jūs ātri paslēpāties iekšā, bet iznāca tā, ka tu atspiedies ar seju pret skapīša sieniņu, bet viņš ar muguru, un tu piespiedies ar dibenu pie viņa skapīša šauruma dēļ...

Pēc dažām minūtēm soļi apklusa. Atskanēja skolas aizverošo durvju skaņa.

Damians uzmanīgi pastūma skapīša durvis.

Tās neatvērās.

Viņš uz mirkli sastinga.

— Ak...

Šaurajā skapītī iestājās klusums.