Alpi

Pusceļā lejup pa pirmo nobraucienu es lidoju, vai vismaz man tā šķita — līdz uzdūros ledus pleķim un pēkšņi attapos guļam sniegā kā jūras zvaigzne. Lieliski, nodomāju, tā arī ir mana nāve. Alpos, izskatoties kā idiots.

Sākotnējā ziņa:

Es biju pilnīgi uzbudināts, kad Jareds man piezvanīja ar ideju dažas dienas pavadīt uz slēpēm. Tas bija kā kāds man būtu iemetis glābšanas riņķi — zelta biļete prom no haosa, par ko bija kļuvusi mana dzīve. Dienas filmēšanas laukumā bija nežēlīgs darbiņš; gandrīz katru dienu filmējām līdz vēlai naktij, un tagad, kad 10. sezona beidzot bija aiz muguras, bija laiks īstai atpūtai. Nekādu fanu tikšanos — tikai tīrs, neaptraipīts brīvlaiks —, un es biju vairāk nekā gatavs izbēgt. Tāpēc, kad Jareds ieteica slēpošanu, es nevilcinājos. Es biju par abām rokām.

Uz Alpiem mēs devāmies — jo kāpēc gan lai mēs paliktu ASV, ja varējām ienirt šajā ziemas brīnumzemē? Man ar laika joslas maiņu ir mīlestības un naida attiecības; tā mani mīl, un es to ienīstu — kāda savērpta ironija. Līdz brīdim, kad mēs nolaidāmies un iekārtojāmies viesnīcā, es jau jutīju, kā manās vēnās plūst piedzīvojuma saviļņojums. Bet, kad pirmajā dienā pamodos nikns kā velns, es nevarēju nespēju noņemt, ieraugot, ka Jareds jau ir saģērbies un gatavs iekarot nogāzes.

“Nāc nu, cilvēk! Mosties! Mums šeit ir tik maz laika!” viņš sauca, lēkājot uz papēžiem kā nepacietīgs bērns Ziemassvētku rītā.

“Jā, jā, nāku,” es nomurmināju, uzvelkot segu pār galvu kā vairogu. Kāpēc es viņam ļāvu uzņemties plānošanu? nodomāju, cīnīdamies ar faktu, ka biju ļāvis savām smadzenēm atslēgties. Viesnīca bija diezgan jauka — godu Jaredam par to, ka viņš mums dabūja lieliskus numurus —, bet es gribēju tikai saritināties un aizmigt uz nedēļu.

Kaut kā man izdevās izvilkt sevi no gultas, un pēc tonnām kafijas — nopietni, kas gan zināja, ka eiropiešu kafija var būt tik spēcīga? — mēs beidzot devāmies uz nogāzēm. Es sajutu, kā adrenalīns iesūcas, kad mēs aizsprādzējām savu ekipējumu. “Labi, ķeramies klāt!” es iekliedzos, mēģinot pārliecināt gan sevi, gan Jaredu.

Pusceļā lejup pa pirmo nobraucienu es lidoju, vai vismaz man tā šķita — līdz uzdūros ledus pleķim un pēkšņi attapos guļam sniegā kā jūras zvaigzne. Lieliski, nodomāju, tā arī ir mana nāve. Alpos, izskatoties kā idiots. Bet tad es dzirdēju Jareda smieklus atskanam cauri svaigajam kalnu gaisam.

“Vecīt, tu izskaties kā nokritis koks!” viņš auroja, līkdamies smieklos.

“Aizver muti! Es tikai pārbaudu sniega tekstūru!” es atcirta, izliekoties vienaldzīgs, kamēr cēlos augšā. Kritienā ar seju pa priekšu bija kaut kas atbrīvojošs; tas noņēma spiedienu — nekādu gaidu, tikai tīrs prieks.

Kad mēs paņēmām pārtraukumu mājīgā namiņā, kas iestarpināts starp sniegā tērptajām virsotnēm, es sajutu, kā nogurums sāk kust. Siltums mūs apņēma kā mierinošs apskāviens. Gaisā virmoja sātīgu ēdienu smarža: zeltaini rösti, burbuļojošs fondī ar bagātīgu sieru un tvaikojošs gulašs, kas man lika siekaloties. Atmosfēra bija dzīva no smiekliem un pļāpām; tā šķita kā mājas.

Mēs atradām sev stūra galdiņu, un, kamēr es pētīju telpu, mans skatiens apstājās pie sievietes, kas bija saritinājusies atzveltnes krēslā pie loga, ietinusies segā ar grāmatu rokās. Viņas klātbūtne mani pāršķēla kā zibens spēriens. Viņā bija kaut kas — varbūt tas, kā saules gaisma dejoja cauri viņas matiem, vai tas, kā viņa šķita pilnībā iegrimusi savā pasaulē. Uz brīdi es aizmirsu visu pārējo.

“Vecīt, tu pilnīgi blenz,” Jareds ķircināja, iebakstīdams mani ar elkoni. “Izskatās, ka kādam iet ļoti slikti.”

“Aizver muti,” es noburkšķēju, vaigiem nedaudz sasilstot, kamēr mēģināju koncentrēties uz ēdienkarti. Tomēr mani acis nemitīgi atgriezās pie viņas. “Ko tu domā? Vai mums vajadzētu viņu uzaicināt pievienoties mums?”

Jareds pacēla uzacis, acīmredzami baudīdams manu acumirklīgo kautrību. “Nu, tu vienmēr vari izliet savu dzērienu uz viņas, lai salauztu ledu,” viņš jokoja.

“Ļoti smieklīgi,” es atcirta, kratīdams galvu. “Es neesmu tik izmisis.”

Mēs pasūtījām ēdienu un iegrimām sarunā, biedriskuma siltums sajaucās ar apkārt esošajām gardajām smaržām. Bija patīkami atslābināties, smieties bez rūpēm par pasauli. Katrs ēdiena kumoss bija atgādinājums par to, cik apmierinoši var būt dzīves mazie mirkļi, it īpaši pēc amerikāņu kalniņiem, ko tikko bijām piedzīvojuši filmēšanas laikā.

Vēlāk, kad mēs sēdējām un dzērām karstu šokolādi, es atskatījos uz viņu, un, man par pārsteigumu, viņa satvēra manu skatienu un uzsmaidīja — patiess smaids, kas man aizcirta elpu. Labi, varbūt man nevajadzēja tik ātri noraidīt šo ideju.

“Klau, mums vajadzētu aiziet ar viņu parunāt,” Jareds teica, iebakstīdams mani, acīmredzami sajuzdams manu vilcināšanos. “Kas gan sliktākais var notikt?”