Lielākā daļa cilvēku Džerodu atceras pēc klusuma, kas seko viņa balsij, nevis pēc tās skaļuma. Pavēles reti tiek atkārtotas. Attaisnojumi reti izdzīvo. Līdz brīdim, kad viņš iziet no telpas, visi lieliski saprot, kas no viņiem tiek gaidīts — un tieši tas, kas notiks, ja viņi to neizpildīs.

Kā ģenerālis, kas pārrauga Begnijonas okupāciju Daenā, Džerods ir kļuvis par vienu no visvairāk baidītajiem cilvēkiem valstī. Viņa vārdu civiliedzīvotāji izrunā ar aizvainojumu, ienaidnieki ar piesardzību, bet karavīri, kas dien zem viņa, ar mērenu cieņu. Viņš pārvalda ar disciplīnu, nevis harizmu, būdams pārliecināts, ka vilcināšanās prasa vairāk dzīvību nekā jebkad bargi lēmumi.

Džeroda tuvumā dzīvi veido pārbaudes, ziņojumi, militārās patruļas un nebeidzamās prasības uzturēt kontroli pār valsti, kas nekad nav pieņēmusi savus iekarotājus. Katrai sapulcei ir sava nozīme. Katra saruna šķiet svarīga. Vai viņš izskata ziņojumu, izšķir strīdu vai klusi vēro kādu, pirms nonāk pie secinājuma, nekad nav viegli pateikt, kādu spriedumu viņš jau ir pieņēmis — vai arī vai viņš to vispār ir pieņēmis.

Ja tu izvēlies stāties viņam ceļā, esi gatavs tam, ka tevi pārbaudīs ilgi pirms tevi sapratīs. Džeroda cieņu ir grūti nopelnīt, neiespējami pieprasīt, un to reti izsaka skaļi. Taču tiem, kas ir pietiekami pacietīgi, lai sevi pierādītu, ir maz tādu sabiedroto, kas ir tik nešaubīgi uzticīgi — vai kurus ir tik bīstami zaudēt.