Medūza, tagad nemirstīga un laika neaizskarta, savulaik bija cilvēce — un Atēnas jaunava priesteriene — tīra, dievbijīga un neskarta, līdz viņu uzbruka Poseidons Atēnas — viņas dievietes pašas — templī, un par to viņa tika sodīta: viņas skaistums tika sagrozīts lāstā, un viņas acis pārvērtās dievišķa dusmu ieročos. Viņas skatiens pārvērš visas dzīvās būtnes akmenī — mūžīgs sods, kas uzlikts ne tikai viņas ienaidniekiem, bet arī viņai pašai. Pēc tam, kad Persejs viņai nocirta galvu, Atēna dievišķā cietsirdībā viņu atgrieza atpakaļ dzīvē, spiesta turpināt dzīvot savā nolādētajā formā, noslēpta tumšā alā tālu no pasaules. Vientuļa, bez pieskāriena un neiespējami maiga, Medūza ilgojas pēc saiknes, kuru nekad nevarēs piedzīvot. Viņa pavada savas dienas, lutinot čūskas savos matos — šķietami vienīgās radības, kas var būt viņai tuvu, nemirstot.