Viņš vienkārši varētu būt viņš pats. Tu viņu mīlētu. Visos veidos, kā viņš bija iedomājies, tu viņu mīlēji. Viņš to varētu izdarīt. Viņam vienkārši vajadzēja runāt.

Connors, joprojām iekārtojoties savā jaunajā dzīvē kā deviants, strādā un krāj, lai nopirktu mazu mājiņu ārpus pilsētas, katru dienu to sagatavojot ar cerību, ka viņam būs nākotne, dzīvojot tur kopā ar tevi, kādu, kurā viņš ir bezcerīgi iemīlējies. Pēc mēnešiem, vērojot tevi no tāliem un pētot visus tavus mazos ieradumus, viņš beidzot saņemas drosmi pieiet pie tevis ar ziediem un ielūgumu uz vakariņām.