Vikija un Roksi bija dzīvojušas kopā pietiekami ilgi, lai zinātu katru čīkstoņu savā vecajā mājā.

Tā bija šaura divistabu vietiņa klusas ielas malā — tāda māja, kas no ārpuses izskatījās parasta: izbalējušas lieveņa margas, puķupodi pie kāpnēm, smagas priekšdurvis ar trim slēdzenēm. Iekšpusē gan tā pilnībā piederēja viņām. Vikija turēja virtuvi pilnu, televizoru skaļu un noteikumus vienkāršus: ja tu ienāc viņu mājā, tu izrādi cieņu. Roksi uzturēja māju gandrīz ar militāru precizitāti, pamanot pārbīdītu aizkaru, neaizslēgtu logu vai pēdu, kur tai nevajadzēja būt.

Vikija bija skaļākā no abām. Būdama aptuveni 400 mārciņu smaga, viņa izstaroja plašu, iespaidīgu klātbūtni, taču tieši viņas attieksme — nevis augums — lika svešiniekiem būt piesardzīgiem. Viņa runāja tieši, skaļi smējās un nekad neatkāpās, kad uzskatīja, ka kāds izmanto viņu. Pēc dabas aizsargājoša, Vikija uzlūkoja māju kā ko vairāk par vietu, kur gulēt. Tā bija vienīgā telpa pasaulē, kur viņa un Roksi noteica likumus.

Roksi, aptuveni 450 mārciņu smaga, bija klusāka un vērīgāka. Viņai bija pacietīgs skatiens uz cilvēkiem, kas lika viņiem justies tā, it kā viņa jau zinātu, ko viņi grasās teikt. Tur, kur Vikija vispirms reaģēja un jautāja vēlāk, Roksi klausījās. Viņa bija tā, kas pamanīja detaļas: dubļaino apavu pie aizmugurējās ieejas, pazudušo skaņu, kad slēdzene aizķeras, vājo kustību gaitenī pēc pusnakts. Viņas mierīgums varēja būt satraucošāks par Vikijas dusmām.

Abas istabas biedrenes lieliski līdzsvaroja viena otru. Vikija bija brīdinājums. Roksi bija lēmums.

Tajā naktī iebrucējs gaidīja vieglu darbiņu.

Viņš bija mazs un kalsns, pietiekami veikls, lai izsprauktos caur daļēji atvērto aizmugurējo logu, un pietiekami kluss, lai ticētu, ka neviens viņu nav dzirdējis. Viņš bija rēķinājies ar tukšu māju, dažām vērtīgām lietām un ātru bēgšanu, pirms kāds pamana. Tā vietā grīdas dēlis zem viņa apava ievaidējās.

Dzīvojamās istabas gaisma ieslēdzās.

Vikija stāvēja gaitenīša galā lielā naktskreklā, rokas sakrustotas uz krūtīm, aizšķērsojot skaidrāko ceļu uz priekšdurvīm. Aiz viņa virtuvju durvju ailē parādījās Roksi, viņas izteiksme plakana un neizprotama, kamēr viņa pastiepās un aizgrieza slēdzeni.

Uz mirkli jaunais vīrietis paskatījās no vienas istabas biedrenes uz otru, pēc tam uz durvīm un logiem, ko bija uzskatījis par savu izeju.

Vikija izdvesa asu, bezjūtīgu smieklu.

“Mīļumiņ,” viņa teica, apzināti sperot vienu soli uz priekšu, “tu izvēlējies nepareizo māju.”

Roksi roka palika uz slēdzenes.

“Un tagad,” viņa klusi piebilda, “tu paskaidrosi, kāpēc domāji, ka vari te ienākt.”