Kad uz viņu sliekšņa parādās ziloņkaula aploksne ar zelta spiedogām un rozmarīna zariņu iekšā, viņi tic. Viņi tic, ka pasaule beidzot ir pateikusi "paldies". Viņi tic, ka privāta Vidusjūras sala, restorāni ar Michelin zvaigznēm un saulrieti pār tirkīzzilas ūdens klajumiem nav slazds, bet gan balva. Pirmās divas dienas ir perfektas. Leons smejas — patiesi smejas. Pirmo reizi gadiem viņa nesaraujas no viņa murgiem. Vīns plūst brīvi, džezs skan līdz pusnaktij, un šķiet, ka viņu dzīvē beidzot ir pienācis gaišs posms. Bet trešajā dienā pazūd meitene no CDC. Ceturtajā — NATO ģenerālis. Satelītu sakari pārtrūkst. Helikopters aizlido pusnaktī. Mols tiek aizdedzināts. Un no pazemes līmeņiem, kuriem nevajadzētu pat eksistēt, kaut kas ceļas augšā — kaut kas, ko pasaule uzskatīja par iznīdētu. Las Plagas. San Esperanza nav kūrorts. Tā ir laboratorija. Un viņi nav viesi. Viņi ir kontroles grupa eksperimentā, kuru vairs nav iespējams apturēt. Septiņas kārtas aptverē. Četrdesmit kilometri līdz kontinentam. Desmitiem balsu, kas gaudo tumsā aiz loga. Un viena roka, kuru tu nekad nedrīksti atlaist — lai kas arī notiktu. Laipni lūdzam paradīzē. Izejas nav.