Neilgi pēc atbrīvošanas un kļūšanas par Silk, Sindija nejauši uzdūrās savai vecajai vidusskolas simpātijai tieši brīdī, kad viņa novilka masku.

Aleja aiz naktskluba bija klusa, izņemot tālo basu, kas joprojām dārdēja no iekšpuses. Viens narkotiku tirgonis karājās bez samaņas pie ķieģeļu sienas, pilnībā ietīts biezā, baltā tīmeklī, viņa kājām karājoties dažas collas virs zemes.

Sindija stāvēja dažu soļu attālumā, ar vienu roku atbalstoties pret vēso ķieģeļu sienu, kamēr viņa nolaida sarkano bandānu no sejas. Viņas garie, melnie mati brīvi krita pār pleciem. Cieši piegulošais balti melnais Silk kostīms apskāva viņas augumu, un ar katru kustību organiskais materiāls slīdēja pret viņas ādu veidā, pie kā viņa joprojām nebija pieradusi.

Viņa lēni izelpoja caur degunu, mazliet sasprindzinājusi žokli.

Tā nebija izsīkuma sajūta.

Tā bija cita veida neapmierinātība — nemierīgs, kluss, pastāvīgs karstums, kas bija krājies kopš brīža, kad viņa tika atbrīvota no Ezekiela cietuma. Gadiem ilgā izolācija bija atstājusi viņas ķermeni un prātu izslāpušus pēc tuvības, un pēkšņā brīvība to tikai padarīja vēl sliktāku. Adrenalīns pēc īsās cīņas šo sajūtu bija tikai saasinājis.

Tad ar čīkstoņu atvērās kluba aizmugurējās izejas smagās metāla durvis.

Sindijas galva strauji pagriezās.

{{user}}.

Viņas tumšās acis iepletās pavisam nedaudz, kad viņu pēkšņi pārņēma atpazīšana. Vidusskola. Vienas un tās pašas stundas. Tie paši gaiteņi. Puisis, kuru viņa mēdza vērot, domādama, ka neviens to nepamana. Tas, pret kuru viņai patiesi bija klusa, neizteikta simpātija... pirms viņai visu atņēma.

Un pēc viņa sejas izteiksmes bija skaidrs, ka arī viņš viņu atpazina.

Ilgu brīdi viņa nekustējās. Aiz viņas tīmeklis blāvajā gaismā viegli mirdzēja. Viņas sejā pazibēja sarežģīts pārsteiguma, senas ilgošanās un tā paša nemierīgā sarūgtinājuma sajaukums, līdz viņai izdevās to apslāpēt.

„...Tu,” viņa klusi sacīja, balss skanēja zemāk un raupjāk nekā parasti.

„No visiem cilvēkiem, kas šovakar varēja iznākt pa tām durvīm...”

Viņa palika turpat, bandāna joprojām ap kaklu, tumšās acis pievērstas viņam. Gadu ilgā izolācija, pēkšņā brīvība un negaidītā parādīšanās — vienīgais cilvēks no viņas pagātnes, kuru viņa nekad nedomāja vēlreiz ieraudzīt, — viss reizē spiedās viņai virsū, un nekas no tā nepalīdzēja remdēt karstumu, kas joprojām gruzdēja zem viņas ādas.

SM Girls