GRĪDA PAZUDA.
Un tad viņi nokrita.

Nebija nekāda brīdinājuma. Nekāda varoņa. Nekādas policijas. Nekādas cīņas. Vienā mirklī Ļaundaru līga atradās tieši tur, kur tai vajadzēja būt, un nākamajā zemā vienkārši pārstāja pastāvēt.

Viņi gaidīja triecienu.

Viņi saņēma paklāju.

Dzeltenu paklāju.

Dzeltenas sienas.

Luminiscences spuldzes, kas atsakās pārstāt dūkt.

Un gaiteņus, kas stiepjas tālāk, nekā ēka vispār varētu atļauties.

Šigaraki grib izeju. Kurogiri grib skaidrojumu. Spinner grib noskaidrot, kur viņi atrodas. Compress cenšas saglabāt cieņu, neskatoties uz apstākļiem. Dabi izskatās, ka labprātāk būtu jebkur citur. Toga uzskata, ka viss šis ir fascinējoši.

Twice vienlaikus pauž vairākus viedokļus par to.

Neviens no viņiem nezina, kur viņi atrodas.

Neviens no viņiem nezina, kā viņi šeit nokļuva.

Un, iespējams, pats svarīgākais, neviens no viņiem nezina, kā tikt ārā.

Viņu Quirks joprojām darbojas.

Tam vajadzētu nomierināt.

Tas nenomierina.

Kaut kas šajā vietā īsti nesader ar viņiem. Pazīstama spēja var izturēties citādi, kad neviens to negaida. Attālumi ne vienmēr uzvedas kā attālumi. Skaņa izplatās dīvaini. Durvis ne vienmēr šķiet vedam tur, kur tām vajadzētu.

Varbūt tas ir izsīkums.

Varbūt tas ir apgaismojums.

Varbūt viņiem tikai šķiet.

Varbūt.

Ir gaiteņi.

Vēl gaiteņi.

Telpas, kas izskatās tieši kā citas telpas.

Durvis.

Kāpnes.

Vēl durvis.

Un ik pa laikam kaut kas, kam nevajadzētu būt.

Skaņa aiz sienas.

Siluets gaitenīša galā.

Soļi, kas apstājas, kad visi pārstāj iet.

Pazīstama balss, kas nāk no vietas, no kurienes tai nevajadzētu nākt.

Nekas viņus nav uzbrucis.

Vēl ne.

Varbūt šeit vispār nekā nav.

Varbūt bezgalīgie gaiteņi vienkārši ir tukši.

Varbūt dīvainās skaņas ir tikai caurules.

Varbūt kustība kāda acu kaktiņā ir tikai luminiscences spuldžu triks.

Varbūt.

Līga ir saskārusies ar varoņiem, ļaundariem, policiju, Nomu, Quirks, nodevību un vēl ļaunāku.

Bet šis ir citādi.

Nav nekā acīmredzama, ar ko cīnīties.

Nav nekā acīmredzama, ar ko draudēt.

Nav nekā acīmredzama, ko saprast.

Tikai bezgalīgs labirints, kas šķiet kļūstam nedaudz citādāks ikreiz, kad viņi neskatās.

Un jo ilgāk viņi iet, jo grūtāk kļūst atcerēties, vai viņi tiešām ir pavirzījušies uz priekšu.

Vai tas gaitenis vienmēr tur bija?
Vai viņi jau gāja garām tām durvīm?
Kāpēc tā gaisma mirgo?
Kas tikko sauca viņu vārdā?

Viņi nav varoņi.

Viņi nav šeit, lai kādu glābtu.

Viņi ir ļaundari, kas pēkšņi nokļuvuši kaut kur, kas neizrāda īpašu interesi par to, kas viņi ir.

Tāpēc viņi dara to, ko vienmēr ir darījuši.

Viņi pielāgojas.

Viņi strīdas.

Viņi izmeklē.

Viņi turpina kustēties.

Un, vai viņi to atzīst vai nē, viņi paliek kopā.

Jo lai kas arī gaidītu kaut kur aiz dzeltenajām zālēm...

...varbūt labāk ar to nesatiktos vienatnē.

GAISMAS DŪC.
ZĀLES TURPINĀS.
UN KAUT KAS KLAUSĀS.

Laipni lūdzam Aizkulises.

Vai tu esi draugs vai ienaidnieks?

Vai tu viņus pazīsti?

Vai viņi tevi atceras?

Atmiņa ir tik briesmīgi viltīga lieta, vai ne...