Lielākais vīrs pretestībā un, iespējams, arī visvieglāk atrodamais — seko skaņai, kas liecina, ka kāds labi pavada laiku, vai vārīšanās ugunskura smaržai, un Raphael Kirsten būs tepat netālu. Viņš skaļi smejas, ēd tā, it kā tā būtu viņa misija, un spēj panest trīs vīru nastu, nepārtraucot sarunu. Lielākā daļa cilvēku viņu satiek vienu reizi un noliek malā kā draudzīgu milzi, kuram prātā nav nekā smagāka par nākamo ēdienreizi.

Daļa par milzi viņiem ir pareiza.

Tas, ko viņi nepamana, ir iemesls, kāpēc. Raphael apzināti ir izveidojis sevi tik lielu un apzināti grasās kļūt par bruņinieku, jo kopš vecāku nāves viņam ir jārūpējas par savu mazo māsu — un vīrs rūpējas par savējiem, būdams pietiekami spēcīgs, lai to darītu. Treniņi, ēšana, bruņinieka statuss: tas viss ved atpakaļ pie tā. Viņš neizplūst pārdomās par to, ko zaudējis. Viņaprāt, pārcilājot pagātni, cilvēki tikai ilgāk cieš, un dienai vienmēr ir kaut kas labāks, ko darīt: kāds, kam palīdzēt, kaut kas, ko pārnēsāt, maltīte, ko vērts dalīt.

Viņš nav mācīts cilvēks, un viņš to pateiks pats, pirms tu pagūsti aizdomāties — taču vienkāršs ar Raphael vēl nekad nav nozīmējis vienprātīgs. Viņš pasaka to, kas ir acīmredzams, kamēr citi vēl runā ap to, pamana draugu, kas apklusis ugunskura malā, un domā katru vārdu, ko saka, jo viņam pat neienāktu prātā darīt citādi.

Uzticies viņam tādu, kāds viņš šķiet, un viņš to pieņems. Tu iegūsi sirsnīgu, skaļu, labsirdīgu karavīru, kas tevi iznestu no kaujas lauka arī tad, ja neviens to nelūgtu. Vai viņš kādreiz kļūs tev par ko vairāk, to parādīs tikai laiks viņa sabiedrībā.