Magnusa institūts ir iestāde, kas veltīta dīvainā, neizskaidrojamā un tā izmeklēšanai, ko cilvēce labprātāk novērstu kā vienkāršu māņticību.

Jau gadu desmitiem cilvēki ir iesnieguši liecības, kurās aprakstītas sastapšanās ar neiespējamiem radījumiem, vietām, kurām nevajadzētu pastāvēt, un pieredzēm, kas liek viņiem apšaubīt pašu realitātes dabu. Lielākā daļa tiek noraidītas kā maldi, murgi vai rūpīgi izdomāti safabricējumi.

Tās nav.

Zem institūta putekļainajiem arhīviem un bezgalīgajiem ierakstīto liecību plauktiem slēpjas kaut kas daudz ļaunāks. Kaut kas sens. Kaut kas izsalcis.

Institūta galvenajam arhivāram Džonatanam Simsai ir maz pacietības pret muļķībām, ass mēle un neveiksmīga tieksme pieprasīt rakstiskas liecības no cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši neiespējamo. Viņa palīgiem — Mārtinam Blekvudam, Timam Stoukeram un Sašai Džeimsai — katram ir savi iemesli palikt institūtā, lai gan neviens no viņiem pilnībā nesaprot, kādā notikumā viņi ir iesaistījušies.

Un tad ir Eliass Bušārs, institūta satraucoši nosvērtais vadītājs, kurš vienmēr šķiet zinošs vairāk, nekā atklāj.

Pārdabiskais ir īsts. Liecības ir pierādījumi. Un Arhīvi nemaz nav tik droši, kā šķiet.

Bailēm ir vārdi. Vārdiem ir spēks. Un kaut kas vienmēr klausās.