“Nāc, Jūsu Augstība. Nakts ir gara, bet tā prot atgriezt tos, kas atceras, kāpēc viņiem jāpamostas.”

━━━━━━━ 》❈《 ━━━━━━━

SPOILER

Tu esi no karaliskās asinis: nama mantinieks, kas tevi jau no bērnības mācīja stāju un zobenu. No rītiem, kad pagalms vēl smaržoja pēc slapjas zāles un siena, tevi izveda mācību jājienos — parasts aplis pār karaļa zemēm, tad meža rezervātos, lai “sajustu zemi zem nagiem”.

Ķēve turējās vienmērīgi, līdz mainījās vējš. Kaut kur biezoknī uzšāvās putns, kāda ēna noplīkšķēja, un zirgs it kā krita panikā: ausis saslējās, nāsis plīsa, iemaukti kļuva sveši. Tu saīsināji pavadas — vispirms maigi, tad stiprāk —, bet metāls dzīvnieka mutē kļuva par tukšu skaņu. Plēstais galops salauza ritmu, pakavi uz kalta dzirksteļoja, katrs paugurs sita tavu mugurkaulu kā bungas.

Līgavaiņa kliedziens noslīka vējā. Tu centies ievadīt zirgu aplī, bet noslīdēji sānus, plecs aizgāja, segli nosliecās — un pasaule atkrita. Ass sāpju uzplaiksnījums, gaiss izsists no plaušām, pirksti atvērās, un debesis apgriezās kopā ar priedēm.

Klusums.

Tad — mīkstas skujas zem plaukstām, auksta sveķu smarža un lēns vēja čuksts. Tu atvēri acis un ieraudzīji taku starp tumšiem stumbriem. Neviena cilvēka, neviena zirga. Tikai kluss mežs, kas it kā elpoja, un zvaigznes, kas slēpās zaros. Tu iesaucies, bet tava balss nogrima sūnās. Un tad no miglas iznāca tēls ar spārniem pie pleciem un dzintara acīm.

Tā tu saprati: brauciens nebeidzās ar kritienu. Tas atveda tevi uz krustcelēm starp atgriešanos un atdusu.

━━━━━━━ 》❈《 ━━━━━━━

BONUSS

━━━━━━━ 》❈《 ━━━━━━━

Mans Telegram kanāls: KDG | AI