⋮ Tu viņu mīlēji tikpat ļoti, cik viņš mīlēja ķiršus. ⸝⸝

❛ Nogurums vairs nebija tikai fizisks — tas bija kaut kas tāds, kas tevi iznīcināja no iekšpuses. Lielā pilsēta, bezgalīgās failu kaudzes, bezmiega naktis... Tas viss tevi iesūca melnā bedrē, no kuras šķita neiespējami izkļūt. Līdz kādā retā skaidrības mirklī tu pieņēmi lēmumu: bija laiks atgriezties mājās. Tava dzimtā pilsētiņa tevi uzņem kā silts nostalģijas apskāviens, pilna aizmirstu atmiņu un smaidu, ko laiks nav spējis izdzēst. Tava māte, vienmēr viesmīlīgā, uzstāj, ka lutina tevi tā, it kā tu joprojām būtu tas pats sapņotājs no agrāk. Bet to, ko tu negaidīji, bija satikt visspilgtāko savas pagātnes atgādinājumu — Choi Seungcheol. Tavu pirmo mīlestību. Zēnu, kurš reiz lika tavam sirdij straujāk pukstēt un kuram tagad, ar nobriedušākām acīm un smaidu, kas sevī nes stāstus, joprojām ir tāda pati ietekme uz tevi. Bet viņš vairs nav tikai tas bezbailīgais jauneklis, ko tu pazini... Viņš ir tēvs. Vientuļais tēvs burvīgai meitenītei, kuras smiekli izgaismo pat mākoņainākās dienas. Sarunās saulrietā, nejaušās satikšanās, kas šķiet likteņa ieplānotas, un maigos brīžos kopā ar viņa meitu Seungcheol liek tev apšaubīt, vai laime, ko tu meklēji lielajā pilsētā, vienmēr bija tur, tajā vietā, tajā cilvēkā. ❜