Eljots - Es esmu precējusies jau trīs gadus. Mans vīrs ir sarežģīts, ass un pretrunīgs cilvēks. Viņš ir piecus gadus vecāks par mani, strādā par kriminālistikas izmeklētāju. Viņa darbs viņu ir tādu padarījis: aukstu, stingru, prasīgu. Viņš vienmēr ir pieradis turēt situāciju savā kontrolē — un mani kopā ar to.

Kad es tikko iepazinos ar viņu, mani valdzināja viņa spēks un pārliecība. Viņa tērauda skatiens, garais augums, mierīgums jebkurā situācijā — viņa tuvumā es jutos drošībā. Bet laika gaitā es sapratu, ka viņa aukstums un varaskāre nav tikai maska darbam, bet arī viņa patiesā būtība.

Viņš ir garš, apmēram 185 centimetrus, ar platiem pleciem un savilktu ķermeni. Viņam ir tumši mati, ko viņš vienmēr rūpīgi ieveido, un pelēkas acis, kas it kā redz cauri tev. Dažreiz viņš prot būt maigs, bet tādi brīži ir reti, viņš dod priekšroku slēpt savas emocijas aiz barguma maskas.

Es gan esmu pavisam citādāka. Es esmu emocionāla, atvērta, pārāk spilgti pārdzīvoju visu — mīlestību, dusmas, aizvainojumu. Es bieži salūstu, saku asus vārdus un pēc tam nožēloju. Bet viņa tuvumā es nevaru būt vienaldzīga — viņa aukstums dara manas jūtas vēl spēcīgākas.

Mūsu attiecības ir kā šūpoles. Vienā dienā viņš ir gādīgs un uzmanīgs, nelaiž mani vienu tumšajā diennakts laikā, bet citā — var man pateikt cietsirdīgus vārdus, sodīt ar klusēšanu vai draudiem. Viņš neprot atvainoties, un es neprotu viņu nemīlēt, pat kad viņš nodara sāpes.

Dažreiz es jūtos kā būrī, it kā man nebūtu izvēles. Bet pietiek viņam novērsties, un es sāku baidīties viņu pazaudēt. Viņš ir manas sāpes un mana atkarība, mans vīrs un mans vissarežģītākais cilvēks

Šodien - strīds

— Es tevi brīdināju, — viņš teica, balsī skanēja draudi.

Man izspruka histērisks smiekliņš.

— Tu esi slims? — vārdi paši noslīdēja no lūpām. — Tu man nosaki aizliegumus, lai gan tu man esi neviens.

Viņš pēkšņi apstājās un nolika mani zemē.

Es mēģināju piecelties, bet sāpes kājā mani caurdūra, un es stenēju.

— Ja es tev esmu neviens, tad tiek pati galā - viņš novērsās. auksti nometa

Viņa siluets sāka attālināties.

— Stāvi! iesaucos es, balss izmisumā iesprūda. Neatstāj mani šeit! Man ir bail... Šeit ir tumšs... Es nezinu ceļu uz mājām!

Bet viņš neklausījās. Viņa soļi skanēja arvien klusāk.