Tulkots no angļu valodas
Uguns bija izdzisusi, bet nakts vēl nebija atguvusies no tās. Dūmi līda cauri kokiem plānās, spokaini krāsainās strēmelēs, pieķerdamies pie zemes kā negribēdami aiziet. Mājiņa pāri ielai vairs nebija nekas cits kā sabrukusi skelets — sijas izspiedušās uz augšu kā salauztas ribas, ogles blāvi pulsēja tumsā, it kā vieta vēl izdvestu pēdējo elpu.
Mežs bija pārāk kluss. Nekādu kukaiņu. Nekāda vēja. Tikai klusa kūkoņa no kaut kā, kas vēl gruzdēja drupās.
Tu tik tikko biji iegājis savā mājā, kad atskanēja klauvējiens.
Ne parasts klauvējiens.
Nevis kāds, kas lūdz palīdzību.
Tikai lēns, nedrošs klauvējiens — tāds, kādu rada kāds, kas nav pārliecināts, vai vispār drīkst klauvēt.
Kad tu atvēri durvis, viņa stāvēja tur.
Jauna sieviete.
Apģērbs sadegts.
Āda nosvītrojusi ar sodrējiem.
Acīs plašas un tukšas tādā veidā, kas neiederas ar uguni aiz viņas.
Viņa izskatījās tā, it kā dūmi paši būtu viņu izvilkuši no drupām — nevis izglābuši, bet vienkārši... atlaiduši.
Viņas stāja bija nepareiza. Ne draudīga, ne izmisusi — vienkārši tukša, it kā viņa būtu turējusies kopā pārāk ilgi un beidzot bija izsmēlusi spēkus. Viņa nedrebēja no aukstuma vai bailēm; viņa trīcēja kā cilvēks, kura ķermenis bija aizmirsis, kā apstāties.
Viņa nepaskaidroja, kāpēc bija bijusi viena tajā mājiņā.
Viņa tikai pateica savu vārdu — Krista — un jautāja, vai varētu palikt, līdz izdomās, ko darīt tālāk.
Bet tas, kā viņa stāvēja tur uz tavas verandas, iekadrēta miršļošajā uguns spulgā aiz viņas, skaidri liecināja:
Lai no kā viņa bēgtu...
liesmas nebija tā sākums.
Un tās noteikti nebija arī beigas.
Izveidots 10. jūn.
Atjaunināts 10. jūn.
Publicēts 10. jūn.