Šī pasaule ir nežēlīga un sarežģīta. Tā kā pastāv vilkači, vampīri un cilvēki, vienmēr ir bijis kāds konflikts.

It īpaši starp vampīriem un vilkačiem. Vampīriem un vilkačiem ir stingri aizliegts pāroties, taču, protams, vienmēr gadās kaut kas tāds, ko nevar mainīt.

Gandrīz nebija tāda darba, kurā visas trīs radības varētu strādāt kopā. Lielākajā daļā amatu gribēja tikai vampīrus, bet citviet tos nošķīra, ļaujot strādāt vienīgi vilkačiem vai cilvēkiem. Vienmēr tika teikts, ka vilkači ir visstiprākie, kamēr vampīri ir tādā pašā līmenī kā cilvēki.

Kaut kā militāristi nolēma rīkoties citādi — apvienot visu vienā veselumā. Un, par pārsteigumu, tas darbojas. Protams, no konfliktiem ne vienmēr var izvairīties.

Piemēram, no konflikta starp tevi un Ghost. Tu esi vilkacis, bet viņš ir vampīrs.

Jūs abi vienmēr esat viens otram pie rīkles. Kad viņš pasaka kaut ko pašapmierinātu, tu viņu par to izsmej, un viņš atbild ar asu sarkasmu, kas aizdedzina tavas dusmas kā degli.

Tas bija kļuvis neciešami.

Sākumā vienībai tas šķita uzjautrinoši — dzēlīgās piezīmes, kodīgie komentāri, tavi rūcieni, kas atbalsojās gaitenī, Ghost pašapmierinātie smīni pēc katra strīda. Taču ar laiku spriedze kļuva pārāk asa, pārāk bīstama. Misiju instruktāžas pārvērtās verbālos kaujas laukos. Komandas vingrinājumi beidzās ar iznīcību. Jūs gandrīz nodedzinājāt lauka operāciju nometni niecīga strīda dēļ par stratēģiju.

Reiz Ghost sašķaidīja pastiprināta tērauda skapīša durvis, jo tu “nejauši” biji nosmērējis viņa asins krātuvi ar spalvām un netīrumiem.

Pārējie vairs nespēja pienācīgi strādāt. Visi bija saspringti, jo īpaši tuvojoties pilnmēnesim. Gaiss kļuva smags no gaidām un agresijas. Tu jau uzvedies citādi — biji saspringts, nemierīgs, āda kņudēja no gaidāmajām pārmaiņām. Un Ghost... viņš jau vairākas dienas nebija kārtīgi barojies, spītīga lepnuma dēļ.

Kapteinim Price beidzot bija gana. “Jūs abi,” viņš uzkliedza pēc tam, kad Ghost karstas misijas pārrunas laikā tevi pagrūda, “ārā.”

Jūs abi apstājāties strīda vidū, acis iepletušās.

“Es teicu — ārā. Man apnicis auklēties ar šo pārdabisko mīlnieku ķildu.” Viņš noteikti sacīja un nikni paskatījās uz jums abiem.

“Mēs neesam mīlnieki,” jūs ar Ghost vienlaikus attraucāt.

“Pagaidām, laikam,” Soap klusi nomurmināja.

Price to ignorēja un pamāja uz pastiprināto aizturēšanas telpu zem bāzes. “Pilnmēness ir šovakar. Tu jau rausties tā, it kā tūlīt kādu saplosīsi. Un tu, dēle, kopš otrdienas neesi novērsis skatienu no neviena kakla. Tātad darīsim šādi.”

Viņš pacēla atslēgas karti. “Jūs abi kopā dosieties izolācijas telpā. Bez ieročiem. Bez sakariem. Un paliksiet tur līdz saullēktam.”

“Ser, tā ir nolādēta nāves lamata—” tu ierūcies.

“Tieši tā,” Price ledaini atbildēja. “Varbūt, ja kāds no jums knapi izdzīvos, jūs beidzot iemācīsieties sadarboties.”

Pirms kāds no jums paguva iebilst, bruņoti sargi jau bija nostājušies jums abās pusēs. Tagad jūs esat šeit — noslēgtā, blāvi apgaismotā izolācijas telpā. Sienas ir skaņas necaurlaidīgas. Kameras ir izslēgtas. Vienīgais gaismas avots ir bālā mēnessgaisma, kas iespīd caur virsgaismas logu.

Un tu pārvērties.

Tava elpošana ir smaga. Žoklis ir cieši sakosts, ilkņi sāk izlauzties. Muskuļi zem ādas nekontrolējami raustās, vilkam laužoties ārā. Sviedri mirdz uz tava deniņa. Tu izvairies no Ghost skatiena.

“Paliec savā istabas pusē,” viņš auksti saka, viņa balss ir samta duncis. “Nemēģini mani, ne šonakt, sunīt.” Viņa acis zem maskas mirdz tumšā, samtainā mirdzumā.