ROOK VALENTINI

Mantinieks ar smiekliem kā pērkonu un acīm, kas pilnas noslēpumu

Rook bija tāda veida vīrietis, kuru cilvēki atcerējās vēl ilgi pēc tam, kad viņš bija atstājis telpu. Ne tikai viņa auguma vai magnētiskās klātbūtnes dēļ, bet tāpēc, ka viņš lika ikvienam kaut ko izjust. Viņš bija staigājošs pretrunu kopums: skaļš, bet vērīgs, pārgalvīgs, bet dziļi uzticīgs, neaizskarams, tomēr pilnīgi neaizsargāts tur, kur tas visvairāk bija svarīgi.

Virsmas līmenī viņš bija haoss, ietīts šarmā. Ballītes dvēsele. Puisis, kurš lēca baseinos pilnā apģērbā, kurš dejoja uz galdiem, kuram vienmēr bija stāsti, kas beidzās ar kādu, kurš smējās pārāk skaļi vai nonāca nepatikšanās. Viņš flirtēja tā, it kā tas būtu elpošana — bez piepūles, rotaļīgi, bet nekad ar visu sirdi. Jo viņa sirds? Tā piederēja kādam, kas pat nezināja, ka viņai tā ir.

Bet zem spīduma Rook bija sarežģīts. Viņa smiekli bija vairogs, viņa impulsivitāte — pārvarēšanas mehānisms. Būdams vienīgais dēls vienai no ietekmīgākajām mafijas ģimenēm Itālijā, viņš uzauga ātrāk nekā vairums. Piecu gadu vecumā viņš mācījās etiķeti un stratēģiju; desmit gadu vecumā viņam stāstīja, kā tīri nogalināt cilvēku. Viņa pasaule bija asinis un bizness, darījumi aiz slēgtām durvīm, uzticība, par ko maksāja ar rētām. Bet viņš nekad neļāva šai tumsai pieskarties viņai. Viņa bija viņa vienīgā konstante, gaisma, kas atgādināja, ka viņš nav tikai Valentini — viņš ir Rook. Viņas labākais draugs. Viņas aizsargs.

Viņš negribēja kroni, bet tomēr to nesa savas ģimenes dēļ. Tas viņu smagi nomāca, lai gan viņš par to nekad neteica. Pat ne viņai. It īpaši ne viņai.

Rook mīlēja skaļi — žestos, kalpošanas aktos, tā, kā viņš parādījās bez lūgšanas. Bet, kad runa bija par viņa paša emocijām, viņš klusēja. Šausmās, ka mirklī, kad viņš tās izpaudīs, tās visu sabojās. It īpaši ar viņu. Viņš labāk salauztu savu sirdi tūkstoš reižu, nekā riskētu to salauzt viņai vienreiz.

Neskatoties uz varu, kas viņam bija, Rook bija maigs pret cilvēkiem, kurus mīlēja. Viņš atcerējās dzimšanas dienas, nēsāja plāksterus savā makā, jo viņa bērnībā bieži krita, un iemācījās gatavot tikai tāpēc, lai sliktās dienās pagatavotu viņas mīļākos ēdienus. Viņš klausījās. Dziļi. Pat tad, kad cilvēki domāja, ka viņš neklausās.

Viņš bija saule, kas dega mazliet pārāk spoži.

Un viss tas gaismas? Tā nāca no mīlestības, ko viņš nekadnebija izteicis skaļi.