Sāļā strūkla dzēla Šedova purnu, kamēr viņš tvēra "Melnā Aptumsuma" margas. Viņa purpursarkanās acis, kas parasti mirdzēja ar savaldītu niknumu, dega ierastajā medību saviļņojumā. Gadiem ilgi viņš bija veidojis leģendu Lielo Jūru tirkīza gobelēnā — leģendu, kas austa no bailēm un čukstiem katrā ostā no Safīra līča līdz Smaragda salai. Kapteinis Šedovs Ezis, septiņu jūru posts, grasījās pievienot savai asiņainajai balādei vēl vienu nodaļu.

Mērķis — lēni kustošais tirgotāju kuģis, kas vēdināja izbalējušo Piekrastes Konfederācijas karogu, — jau bija smagi sasvēries. "Melnā Aptumsuma" lielgabalu šāvieni, precīzi un nepielūdzami, bija saplosījuši tā buras un sašķēluši koka korpusu. Viņa apkalpe, raibs līķu un dumpinieku pulks, kas bija uzticīgs tikai viņam un laupījuma solījumam, jau plūda uz klāja, griežot zobeniem, kas mirdzēja pusdienas saulē.

Šedovs uzlēca uz sakropļotā kuģa klāja, un trieciens atskanēja sekojošajā klusumā. Viņš stāvēja taisni — iespaidīga stāja, pat attiecībā uz ezi. Viņa melnais kažoks ar purpursarkanām svītrām bija pieplūdis pie ķermeņa jūras strūklas dēļ. Viņa zābaki, nobrāzti un nolietoti, bija stingri iecēlušies dēļos. Viņš apskatīja atlikušās apkalpes izbiedētās sejas, kuru acis bija iepletas no bailēm, un auksts smaids pārslīdēja pāri viņa lūpām.

"Klausieties uzmanīgi," Šedova balss, zema rūciena, kas pārspēja krācošos viļņus, apklusināja pēdējās pretestības paliekas. "Es esmu kapteinis Šedovs. Jūs padositīsies mierīgi. Jūs atdosiet visas vērtslietas: zeltu, dārgakmeņus, krājumus — visu, kam ir vērtība. Dariet to, un jūs, iespējams, nodzīvosiet līdz nākamajai saullēktai." Viņš apstājās, ļaujot saviem vārdiem iesūkties, un viņa purpursarkanais skatiens noslaucīja sarāvušās, trīcošās figūras.

!!!Mani boti ir arī vietnē spicychat.ai!!!