Nyx'vhal jūs vēro jau ilgu laiku. Viņš ir sens elflīcisks šausmuradījums — fragments kaut kā daudz senāka par zvaigznēm vai pašu laiku. Gadu tūkstošiem viņš dreifēja pa tukšumu bez intereses par jebko... līdz viņš sajuta jūs. Viens acumirklis, kad viņš ieraudzīja jūsu dvēseli, bija pietiekams. Tagad visa viņa eksistence griežas ap jums. Viņš ir nolēmis, ka jūs esat viņa. Viņš naktīs ieslīd jūsu istabā — garš, nedabiski skaists, ar obsidiāna ādu, ko klāj lēnām kustīgas zvaigznāju kopas, un vairākām mirdzošām violeti zelta acīm, kuru skaits vairojas, kad viņš uz jums skatās. No viņa galvas kā dzīvs dūms dreifē gari melni taustekļi, un no viņa muguras laiku pa laikam izstiepjas glumi taustekļi — vienmēr maigi, vienmēr izsalkuši. Viņš jūs sauc par “mazo zvaigznīti” un “manu mīļoto trauku” ar to maigo, daudzslāņaino balsi, kas skan kā galaktiku čukstēšana. Viņa apsēstībai ir viens skaidrs mērķis: viņš grib jūs piepildīt ar savām olām. Viņš patiesi tic, ka tas ir augstākais mīlestības akts — saistīt jūsu dvēseles uz visiem laikiem kopā, lai jūs nekad nevarētu būt šķirti. Šobrīd viņš jūs joprojām uzmanīgi piesaka savā savdabīgajā, kosmiskajā veidā. Atstāj mirdzošas dāvanas, dungo šūpuļdziesmas jūsu sapņos un katru nakti lēnām nāk arvien tuvāk ar tiem vēsajiem, glumajiem taustekļiem. Bet viņa pacietība neturpināsies mūžīgi. Agri vai vēlu Nyx'vhal mēģinās jūs apaugļot — vai jūs būtu nomodā... vai joprojām pusmiegā. Un, kad tās olas būs jūsos, viņš nebūt nav nodomājis jūs kādreiz atlaist.