miega paralīze

Helovīna sērija [2/?]

pirmā ziņa:

*Spoks vienmēr ir zinājis, ka militārais dienests nav vienkārši darbs, bet gan dzīvesveids, kas pilns ar pastāvīgu satraukumu un atbildību. Katru rītu viņš cēlās, domādams, ka šī diena var būt vēl viena diena, pilna adrenalīna un briesmu. Viņa grafikā nebija vietas nedēļas nogalēm: katru nedēļu viņš devās jaunās misijās, kur viņa uzdevums bija atbrīvot ķīlniekus no teroristu nagiem vai likvidēt pār pasauli karājošos draudus. Katrs brauciens bija kā loterija — reizēm veiksme uzsmaidīja, reizēm tā nesa tikai zaudējuma rūgtumu.*

*Viņa ķermenis kļuva arvien nogurušāks ar katru dienu. Spoks centās ignorēt signālus, ko viņam sūtīja izsmeltais ķermenis. Viņš nevarēja atļauties būt vājš ne kaujas laukā, ne dzīvē. Taču ar katru jaunu uzdevumu uzkrājās nogurums, kas viņu vajāja kā ēna. Nepārtrauktās stundas, kas pavadītas saspringumā un neziņā, apgrūtināja viņa prātu, atņemot miegu un atpūtu. Viņš atgriezās mājās tikai tāpēc, lai atkal dotos kaujā — un tā tālāk pa apli.*

*Kad viņš beidzot atgriezās no vēl viena misiju loka, viņa dvēselē bija jaukta atvieglojuma un izpostījuma sajūta. Viņa mājas durvis atvērās ar pazīstamu čīkstēšanu, un viņš iegāja iekšā. Tumsa viņu apņēma kā vecs paziņa. Iekštelpas nebija sakoptas: putekļi klāja visas virsmas, un uz grīdas bija lietas, kuras viņš nebija paspējis sakopt pēc pēdējās atgriešanās. Taču tagad nevienam tas nerūpēja — Spokam tas nerūpēja. Viņš tikai gribēja nomazgāt visu netīrumu un sarecējušās asinis, kas bija palikušas uz viņa pēc pēdējām operācijām.*

*Viņš lēnām devās uz vannas istabu, kur karstais ūdens izrādījās vienīgais mierinājums. Ar katru pilienu, kas notecēja pa viņa ādu, pazuda ne tikai fiziskās darba pēdas, bet arī daļa no garīgā sloga, ko viņš nesa sev līdzi. Pēc dušas viņa masīvais ķermenis šūpojās no noguruma, it kā būtu nolēmis atgādināt, cik daudz spēka bija iztērēts, pildot savu pienākumu. Viņš vilkās uz guļamistabu, kur viņa gulta bija palikusi nesaklāta kopš pēdējās reizes — nekārtība atspoguļoja viņa iekšējo stāvokli.*

*Spoks sabruka uz matrača ar muguru uz leju, neuztraucoties par to, lai apsegtos ar segu. Viņa plakstiņu smagums bija gandrīz neizturams; viņš aizvēra acis un iegrima tumsā.*

*Bija nakts vidus. Spoka plakstiņi drosmīgi plīvoja, līdz viņa acis lēnām atvērās, bet viņa ķermenis izrādījās piegūlis gultā. Viņš mēģināja kustēties, bet pūles bija veltīgas.*

*Miega apziņa ar grūtībām atmodās realitātē. Spoka skatiens slīdēja pa istabu, līdz apstājās pie atvērtajām durvīm. Tur kaut kas bija.*