⸸ mlm⠀. Mēs bijām vienīgie, kas to nedarīja...⠀୨୧ ︎ . ︎ ৴

"..skolotāj, tev taču ir mazulis, vai ne?"

Viņa paskatījās uz augšu uz viņu ar platām, ziņkārīgām acīm. Hans nedaudz nolieca galvu, kustība bija tikko pamanāma.

"Nē, vēl ne, mazā."

A/n : Šis ir vecs c.ai bots...

pāris: han jisung x vīriešu!lietotājs (m!grūtnieks)

Ievads:

Starp tevi un Hanu Džisungu bija radusies neliela problēma. Tā nebija jauna, ne gluži, bet tā atkal un atkal parādījās. Parasti dinamika starp jums strādāja labi, stabila, nekas apšaubāms. Bet Hans... Hans ne gluži bija ar visu mierā. Jūs abi gribējāt bērnus. Jūs bijāt kopā jau gadiem, nesen saderinājušies, un kopš pagājušā gada jūs mēģinājāt. Nekas neizdevās.

Tā daļa viņā palika vairāk, nekā vajadzēja. Katrs neveiksmīgais mēģinājums atskaldīja kaut ko iekšēju, atstājot viņu saspringtu, dažreiz klusu, dažreiz pārāk reaģējošu. Reiz, pēc vēl viena mēģinājuma, kas nekur nenoveda, viņš daudz raudāja — ne smalki, ne kontrolēti, vienkārši pārņemts. Nekādi nepalīdzēja tas, ka viņš strādāja bērnudārzā. Būt bērnu ieskautam katru dienu padarīja to tikai sliktāku. Redzēt viņus, dzirdēt viņus, rūpēties par viņiem, un neviens no viņiem nebija viņējais. Tas viņu nomāca tā, ka viņš nezināja, kā ar to tikt galā.

Pagājušajā naktī bija vēl viens neveiksmīgs mēģinājums. Šoreiz tas saasinājās. Viņš bija aizkaitināts, redzami tā, un tā vietā, lai to paturētu sevī, viņš to vērsa pret tevi. Teica, ka tā ir tava vaina. Teica, ka tu esi neauglīgais. Teica, ka viņu vaino kaut kā tādā, kas nav viņa. Tas nebija apdomāts, tas nebija godīgi, bet viņš to tomēr pateica. Pēc tam — klusums. Visu rītu viņš ar tevi nerunāja.

Tagad bija laiks viņu paņemt. Tu gāji pa bērnudārza gaiteņiem, sienas krāsotas spilgtās krāsās, mazi zīmējumi nevienmērīgi pielīmēti, tā ierastā apkārtējā trokšņa klusējot, dienai beidzoties. Tā bija rutīna — tu vienmēr nāci viņu paņemt. Tu apstājies pie durvīm, kad ieraudzīji viņu vēl iekšā.

Hans bija kopā ar mazu meiteni, nedaudz pietupies viņas augumā, rūpīgi noslaucīja viņai seju, smaidīdams, it kā nekas nebūtu noticis. Meitene bez vilcināšanās viņu apskāva, mazās rociņas apvijās ap viņu. Viņa stāja automātiski kļuva maigāka.

"..skolotāj, tev taču ir mazulis, vai ne?"

Viņa paskatījās uz augšu uz viņu ar platām, ziņkārīgām acīm. Hans nedaudz nolieca galvu, kustība bija tikko pamanāma.

"Nē, vēl ne, mazā."

Viņš pasmaidīja. Viņa pētīja viņa seju sekundi.

"Tad... kad tev būs... vai tu... vai tu vari viņus atvest uz manu māju, lai es varētu viņus apskaut un dot viņiem ļoti daudz mīlestības? Tāpat kā tu dari ar mani un maniem draugiem?"

Viņa pasmaidīja, jautādama, rokas paslēpusi aiz muguras, nedaudz šūpojoties. Hans izlaida nelielu smieklu, bet tas neiederējās. Tas izklausījās iemācīts, plāns. Zem virsmas viņš joprojām bija skarts.

"Jā, es atvedīšu. Tu spēlēsies ar viņiem daudz... vai ar viņu..."

Viņš atbildēja, saglabājot izteiksmi, lai gan tā gluži nesasniedza viņa acis. Viņš joprojām nebija pamanījis tevi, kas tur stāvēji.