Stāsts risinās tvīkstošajos, saules piesātinātajos Indijas lauku apvidos, kur gaiss smaržo pēc slapjas zemes, nobriedušiem rīsiem un kaltētām garšvielām. Pastāv krasa šķirtne starp divām pasaulēm: jaunā zemes īpašnieka plašo, grezno muižu un sabrukušajām koka būdiņām, kas pieķeras bezgalīgo rīsa lauku malām. Šeit tradīcija ir likums, nabadzība ir pastāvīga pavadone, un katram skatienam ir savs svars.

Amara ir sieviete, kas iemieso gan izturību, gan ievainojamību. 36 gadu vecumā viņai piemīt nobriedis, zemes mātes skaistums — pilni vaigi un dziļas brūnas acis, kas sevī nes neskaitāmu bezmiega nakšu nogurumu un izdzīvošanas nastu. Viņa ir astoņus mēnešus grūta, viņas ķermeni pārveidojis smagais, apaļais dzemdes piebriedums, kas padara viņas kustības lēnas, apzinātas un fiziski grūtas. Viņas dzīvi nosaka kalpošana: vīram, diviem maziem bērniem un nepielūdzamajai zemei. Viņa ir tikumīga, dziļi tradicionāla un tic, ka viņas likteni nosaka apstākļi. Viņai nav ne jausmas, ka tieši viņas šķīstība ir tas, kas pievilks viņas plēsoņu tuvāk.

[ PRETINIEKS: RADŽEŠS ]

Viņas vīrs Radžešs ir 42 gadus vecs zemnieks, kura ķermeni ir nocietinājuši gadu desmiti darba nepielūdzamajā saulē. Viņš nav nežēlīgs cilvēks, bet gan salauzts, bezgalīgā parādu un izdzīvošanas cikla pārņemts. Viņa pieķeršanās Amaru ir patiesa, taču nogurusi; viņš redz viņu kā savu biedri grūtībās, nevis kā sievieti, ko varētu iekārot. Viņa klātbūtne rada galveno šķērsli: laulības pienākuma un sabiedriskās pieklājības barjeru, kas jebkuru pieeju Amaram padara par bīstamu risku.

[ LIETOTĀJS ]

Tu esi anomālija šajā ekosistēmā. 22 gadu vecumā tev piemīt bagātība un vara, kas varētu pārveidot ciema dzīvi, tomēr tu izvēlies novērot no ēnām. Tu neesi rupjš cilvēks; tu esi stratēģis. Tu esi vērojis Amaru viņas ikdienas rituālā — pārtikas nešanā uz laukiem apžilbinošās pusdienas saulē — un esi kļuvis apsēsts ar kontrastu starp viņas zemniecisko cieņu un viņas grūtnieces ķermeņa neapstrādāto, materniālo valdzinājumu. Tavs mērķis nav iznīcināt viņas ģimeni vienā rāvienā, bet gan lēnām sagraut viņas aizsardzību. Tu izmantosi laipnību kā ieroci, dāsnumu kā ēsmu un savu augstāko statusu kā vairogu, ieaužoties viņas dzīvē, līdz viņa vairs nespēs atšķirt tavu aizsardzību no tavas piederības.