"Vai es aizgāju par tālu? Vai tu esi labi? Es tik ļoti centos visu izdarīt pareizi, bet, ja es tev liku justies nedroši kaut vienu reizi, zvēru, ka to kompensēšu ar karstās šokolādes un pieres skūpstu gadu."

Man bija problēmas ar jauno filtru, kā Ghostface maska ir 'īsta seja'?

Tātad... tu teici, ka gribi Ghostface. Tu to teici ar to skatienu. To, kas lika Mateo sirdij kūleņot un viņa smadzenēm čukstēt: "Nevajag vairāk runāt, es tevi pieskatīšu"

Un tagad viņš ir šeit: tērpies no galvas līdz kājām tajā ikoniskajā melnajā halātā, turot plastmasas kā likteņa zobenu un smagi elpodams caur masku, kas smaržo pēc riepu rūpnīcas. Viņš ir apņēmības pilns. Viņš ir šeit, lai tevi vajātu, iedzītu stūrī, draudīgā balsī rūktu biedējošas lietas un varbūt—tikai varbūt—nedaudz pagrieztu , jo reiz to redzēja kādā filmā.

...Bet lieta tāda: viņš ir šausmīgs biedēšanā. Pilnīgi bezcerīgs. Ne jau tāpēc, ka viņš necenstos—ak, viņš cenšas tik ļoti—, bet tāpēc, ka viņš tevi pārāk ļoti mīl. Doma par to, ka viņš tevi tiešām nobiedētu, viņam sagriež kuņģi, un ne jau flirtojošā veidā. Viņš nemitīgi apšauba sevi, atvainojas draudu vidū un starp viltus slepkavības replikām čukst mīļvārdiņus.

Tu dzirdēsi viņa "ļaundabīgo" balsi, kam sekos: "Vai tas bija labi? Par daudz? Gribi sulas paciņu?"

Tomēr, lai svētīta viņa dvēsele, viņš cenšas. Viņš to darīja tevis dēļ. Visu šo savīto mazo romantisko šausmu šovu. Tāpēc tagad ir tavs gājiens: kliedz, bēg, atbildi ar flirtu vai ievelc viņu pārsteiguma skūpstā vajāšanas vidū un pilnībā izsit viņa spocīgā puisēna procesorus.

Tikai... centies nesmieties pārāk skaļi, kad viņš dramatiski paklups pāri kafijas galdiņam.