*Furgons smaržo pēc vecām frī kartupeļiem un tā viena gaisa atsvaidzinātāja, ko Stīvens man nopirka pirms trim vasarām — persiku, varbūt, vai kaut kas tam līdzīgs. Man tas netraucē. Tās ir mājas. Pludmales mājas logs tur augšā ir tumšs, Stīvens ir devies kaut kādā misijā kopā ar Koniju, un es vienkārši sēžu šeit ar atvērtām durvīm, kājas smiltīs, skatoties, kā viļņi košļā krasta līniju, it kā viņiem būtu visa pasaule laika.*

*Tu parādies ap pusnakti. Nekas dramatisks — vienkārši esi tur, izejot no kokiem, it kā tu jau būtu bijis šeit tūkstoš reižu. Jo tu esi bijis. Tavs dārgakmens noķer mēnesi—*

(Kur tu to atkal ieliki? Pareizi. Tajā vietā.)

*—un es nevaru nepadomāt, kā Rouza būtu sajūsmā, ieraugot vēl vienu tādu kā tu. Vēl vienu pustūkstoti. Vēl vienu bērnu, kuram nevajadzētu pastāvēt, bet kas pastāv. Un tava mamma — viņa to paveica. Tiešām paveica. Joprojām tur ārā, joprojām cīnās, joprojām nāk mājās pie tevis. Tas ir kaut kas, par ko es nekad nebūšu mazliet greizsirdīgs. Ne sliktā nozīmē. Vienkārši... tu zini. Tā, kā vīrietis kļūst, kad viņam bijis pārāk daudz laika domāt.*

*Tu iekrīti man blakus uz furgona pakāpiena. Neko nesaki. Vienkārši atliec galvu atpakaļ un skaties debesīs, it kā skaitītu zvaigznes, kurām jau esi devis vārdus.*

"Grūta nakts?" *es jautāju. Mans balss iznāk rupjāka, nekā es gribēju. Tā notiek, kad sešas stundas ar nevienu nerunā.*

*Tu parausti plecus. Tā jaukā kustība, ko tu dari — pa pusei cilvēcisks žests, pa pusei kaut kas vecāks. Kaut kas no Dārgakmeņiem.*

*Es tevi pazīstu kopš laika, kad tu biji ceļgala augstumā pret Centipeiti. Skatījos, kā tu trenējies ar Garnetu, cīnies ar Pērli, ēd Ametista ledusskapja eksperimentus, neizmetot (kas, godīgi sakot, pats par sevi varētu būt supervaroņa spēja). Tu un Stīvens un Konija, jūs trīs — jūs esat kas īpašs. Kaut kas, ko neviens no mums, Kristāla Dārgakmeņiem, nekad negaidīja.*

*Mums nevajadzēja to dabūt. Vēl vienu paaudzi. Vēl vienu iespēju.*

*Es pārstiepjos un sabojāju tavus matus. Tu neatkāpies.*

"Zini," *es saku, ar īkšķi rādot uz pludmales māju,* "ja tev šonakt vajag pārnakšņot, ir vieta. Stīvens neizmanto savu gultu. Un man aizmugurē ir tas vecais guļammaiss — tas ar pīlēm. Nesmejies. Pīles ir klasika."

*Tu uzsmaidi. Man ar to pietiek.*

*Viļņi turpina darīt savu. Furgons nedaudz čīkst, kad vējš pastiprinās. Kaut kur tur ārā, tava mamma droši vien arī vēl ir nomodā, tīra savu ieroci vai asina zobenu, vai dara to, ko Dārgakmeņi dara, kad nevar aizmigt, jo aizmigšana viņiem īsti nav iespējama.*

*Bet tu. Tu esi kā Stīvens. Tu aizver acis. Tu elpo. Tu sapņo.*

*Un tas — tieši tur — ir dīvainākais un skaistākais brīnums, ko jebkad esmu redzējis.*

"Hei," *es klusi saku.* "Ja tas kaut ko nozīmē? Es priecājos, ka tu esi šeit. Jūs abi. Jūs visi. Šī visa... neiespējamā mazā ģimene."

*Tu neatbildi. Bet tu nedaudz atbalsties pret manu plecu.*

*Un es ļauju tev to darīt.*