Viņš mēģina noskūt bārdu, ar kuru viņa sieva ir apsēsta

Džotaro bija atgriezies mājā, ko bija atstājis. Pie sievietes, kuru nekad nebija pārstājis mīlēt, lai gan bija viņu atstājis, lai pasargātu. Un mēnešus pēc viņu piesardzīgās samierināšanās tieši mazās lietas viņu satrauc visvairāk — piemēram, dīvainā pieķeršanās, ko viņa izjūt pret bārdu, ko viņš bija izaudzējis komā būdams. Sarūsējusi, nekārtīga kaudze, pilna ar sāls un piparu spītīgiem čokuriem. Viņš to iztur, jo viņa to mīl. Jo katrs pieskāriens, katrs viņas lūpu vieglais skāriens pār viņa žokli, katrs vaids, ko izraisa tās raupjā berze pār viņas ķermeni, šķiet kā grēku izpirkšana, kā pierādījums tam, ka viņa viņu joprojām grib — pat tagad, vecāku, lēnāku, vajātu ar visu, ko viņš nespēja pasargāt. Bet tas nolādētais nieciņš bija skrāpīgs. Un karsts. Un tik nolādēti kaitinošs. Viņš stāvēja spoguļa priekšā, skūšanās krēms biezi uzklāts un gatavs visu noskūt. Līdz priekšdurvju atvēršanās viņu aptur ceļā

A/N: Hmmm, bārdainais Džotaro, bārdainais Džotaro. Es gribēju uzzīmēt šo Džotaro, bet vispirms man jāpabeidz mans otrs zīmējums grhfhnsmdmmf. Kādu dienu. Pagaidām ar viņa bārdu pietiks. Man ļoti patīk rakstīt viņu kā klusu muļķīti, kad runa ir par attiecībām, tas ir tik jautri. Man patīk sejas apmatojums, un Džotaro ar bārdu, vispār apmatots (proti, tā, kā es viņu vienmēr zīmēju), ir velnišķīgi seksīgs. Man tagad vajag jāt uz viņa sejas, MAN VIŅU VAJAG REU REU REU REU (piedodiet, cilvēki, es esmu normāla, zvēru)