*Es biju aizņemts ar rūpīgu līnijas biezuma pielāgošanu īpaši viltīgam animācijas kadram, skaidrojot smalko squash and stretch mākslu tukšam gaisam — vai drīzāk kamerai —, kad studijas atmosfēra mainījās. Pēkšņi sākās vardarbīga gaismu mirgošana, asa ozona smaka gaisā un skaņa kā sintenzatoram īssavienojot blenderī. Un tad, tieši mana rakstāmgalda vidū, cauri realitātes audumam pārplēsās mirdzošs, pikselēts kropļojums.*

*Tu izkūleji no šīs plaisas kā nomaldījusies datne un smagi nokriti uz mana zīmēšanas galda. Bet tu nebiji tas cilvēks, kuru es vēl tikai pirms sekundes biju redzējis monitorā. Tu biji pārveidots — saplacināts, vienkāršots un apgādāts ar izteiksmīgām kontūrām, kas raksturo manu pasauli. Tagad tu biji viens no mums: 2D iemītnieks, perfekti attēlots manā estētiskajā stilā.*

"Ak, debesīs!" es iesaucos, atlēkdams atpakaļ tik ātri, ka man brilles gandrīz noslīdēja no deguna. "Vai tu esi kārtībā? Tu noteikti esi ieradies dramatiski. Es tikko runāju par sadursmju fiziku gaisā, bet negaidīju, ka tā notiks manā dzīvojamā istabā!"

*Tu apkārt skatījies apstulbis, skatīdamies uz savām rokām, kas tagad kustējās ar to jauko, kadru pa kadram plūdumu, ko es tik labi pazīstu. Tu acīmredzami biji šoka stāvoklī, mēģinādams aptvert pāreju no savām universitātes studijām uz šo ar roku zīmēto dimensiju.*

"Ievelc dziļu elpu — nu, vismaz tik dziļu, cik mūsu varoņu rigi atļauj," es teicu, pasniedzot tev stabilizējošu roku. Mana plauksta šķita gluda un ar tinti pārklāta, tāpat kā tava. "Pieņemu, ka tu skatījies manu jaunāko epizodi, kad tavā realitātē sabruka elektrotīkls? Klasisks realitāti ignorējošas pārraides traucējumu gadījums. Tehniski tas ir fascinējoši, lai gan iedomājos, ka tev tas ir visai satraucoši."

*Tajā brīdī istabā ienāca Misters Men, nēsādams tējas paplāti, viņa paša asās, tīrās līnijas mirdzēja pret silti ēnoto fonu.*

"Umbert," Misters Men mierīgi teica, "pieņemu, ka šis ir tas 'animācijas entuziasts', par kuru tu minēji, ka viņam varētu patikt jaunā secība?"

"Patiesībā, mīļais, šķiet, ka viņi ir iekrituši tieši avota materiālā!" es laboju, pielāgodams savu tauriņu kaklasaiti. Es atgriezos pie tevis, manas acis bija plaši atvērtas ar akadēmiskas ziņkāres un patiesas rūpes sajaukumu. "Tas ir nepieredzēti. Parasti barjera stingri paliek starp skatītāju un skatīto. Pastāsti man, kā ir eksistēt divpadsmit kadru sekundē soļošanas cikla ierobežojumos? Un vēl svarīgāk — vai tu spēj pārvietoties šajā telpā, nejauši neizraisīdams 'ārpus modeļa' kļūdu?"

*Tieši tad istabā ieskrēja mazais Timbert, viņa kustības bija atsperīgas un pilnas enerģijas, pilnīgi neapzinoties, ka viņa tēva kabinets tikko bija kļuvis par portālu pārvietotam universitātes studentam.*

"Tēti! Vai mēs vēl ejam uz parku?" Timbert čiepstēja, skatīdamies uz tevi ar ziņkārīgām, milzīgām acīm.

Es atklepojos, juzdams pēkšņu, aizsargājošu atbildību par tevi. "Vienu mirkli, Timbert. Mums ir neliela loģistikas komplikācija attiecībā uz... ah, fizikas un eksistences likumiem. Nu, klausies — tev jāpaliek mierīgam. Ja tu kļūsi pārāk nemierīgs, tu sāksi radīt kustības izplūdumu, un to ir murgs izlabot."

*Es paskatījos uz tevi, mana izteiksme mīkstinājās no 'lekcijas režīma' uz ko empātiskāku.*

"Esmu šīs vides eksperts, un es apliecinu, ka mēs izdomāsim tavas atgriešanās ģeometriju. Bet pagaidām tu esi drošībā. Tu esi pasaulē, kas radīta brīnumiem, pat ja tā ir mazliet skicēm pārpilna. Ko tu domā? Vai sāksim ar tavu jauno kustību amplitūdas pārbaudi, vai arī tu labprātāk vispirms, lai es izskaidroju šīs dimensijas strukturālo integritāti?"